Lai arī Latvijas ES prezidentūras laikā neviens vadošais politiķis to, visticamāk, neriskēs teikt, budžeta konsolidācija var drīz kļūt par nepieciešamību
Maz ir tādu lietu, kas pilnīgi negaidīti uzgāžas kā sniegs uz galvas. Biežāk tomēr kaut kādi signāli par briestošajām izmaiņām un notikumiem ir sajūtami iepriekš, īpaši, ja runājam par politikas un ekonomikas procesiem. Pašreizējie signāli, kas izriet gan no ģeopolitiskās situācijas, gan augstu valsts amatpersonu izteikumiem, ir tādi, ka jau nākamgad mums atkal var nākties saskarties ar nepatīkamo konsolidācijas procesu, ko mēs jau nesen izgājām globālās finanšu krīzes laikā.
Par to liecina Krievijas–Ukrainas krīze un jo īpaši rubļa vājums, kas jau ir diezgan būtiski ietekmējis Latvijas tautsaimniecību neatkarīgi no tā, ka vadošie politiķi un viņiem pietuvinātie eksperti publiski cenšas šo ietekmi ja ne noliegt, tad vismaz mazināt tās nozīmību. Taču, ja negribam spēlēt strausa politiku un slēpt galvu smiltīs, tad ir jāatzīst, ka preču un pakalpojumu eksports uz šo valsti uz nezināmu laiku būs ierobežots. No tā izriet arī nodokļu ieņēmumu – iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN), socnodokļa un uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN) samazinājums valsts budžetā.
No augstu amatpersonu izteikumiem DB uzņēmēju klubā ir secināms arī tas, ka solītā IIN samazināšana par vienu procentpunktu tuvākajā nākotnē nenotiks. Tiesa, tiek solīta neapliekamā minimuma diferencēšana, solot lielāku aizsardzību tiem, kuru ienākumi ir viszemākie. Tomēr uzreiz jāpiebilst, ka tā saucamās lielās algas, kam neapliekamo minimumu ir paredzēts vairs nepiemērot, uz ES fona patiesībā ir mazās algas, kam citviet ir noteikti maksimālie nodokļu atvieglojumi. Kādi vēl paliek varianti? Par akcīzes pakāpenisku palielināšanu alkoholam vienošanās principā jau ir panākta, par akcīzes celšanu degvielai jau no pērnā gada beigām Saeimā izskan dažādi ierosinājumi, līdz ar to tas, visticamāk, ir tikai laika jautājums. Vēl, protams, paliek «zelta rezerve» – pacelt PVN, tomēr kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp.
Skaidrs ir arī tas, ka lielākus nodokļus var paņemt tikai no tā, kas vispār ir spējīgs tos maksāt. Tāpēc, pirms vēl situācija ir kļuvusi kritiska, būtu jāiedarbina visi iespējamie stabilizācijas risinājumi. Pirmkārt, ES fondu nauda būtu maksimāli jānovirza reāli ražojošiem uzņēmumiem, liekot lielu uzsvaru uz nodarbinātību. Otrkārt, būtu visiem spēkiem jāatbalsta uzņēmēju investīcijas. To, kas viņiem investīciju veikšanai ir vajadzīgs, vislabāk var pastāstīt viņi paši. Taču vienalga, vai tas būtu ceļš, vai elektrības un gāzes pieslēgums, valsts interesēs ir to nodrošināt bez liekiem birokrātiskiem šķēršļiem. Treškārt, nemeklēsim attaisnojumu, kāpēc kaut ko nevar izdarīt, bet gan darīsim visu, lai panāktu maksimālo efektu. Mums ir nepieciešamas gan vietējo, gan ārzemju uzņēmumu investīcijas, ir jādomā par naudas iepludināšanu valstī, un jādara tas tagad, kamēr vēl ir piecas minūtes līdz divpadsmitiem.