Lai arī «trampisms» vairo neprognozējamību, ekonomikas dati vedina domāt par tautsaimniecības aktivizēšanos, vienlaikus veicinot pieprasījumu pēc jauniem kadriem arī Latvijas darba tirgū
Izaugsme Latvijas darbā tirgū patiešām būtu visai noderīga, jo šobrīd tas virzās kopsolī ar Latvijas ekonomisko attīstību, kura patlaban ir zemākajā līmenī kopš iepriekšējās finanšu krīzes. Ja runājam par valsts ekonomiku, tad trešajā ceturksnī tā gada izteiksmē vēl uzrāda 0,7% vērtu pieaugumu, savukārt darba tirgū izaugsme apstājusies. Šajā ziņā dati ir diezgan skaudri, septembrī Latvijā nodarbināti 894,1 tūkstotis iedzīvotāju, salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo laika posmu nodarbināto skaitam sarūkot par 500. Iemesls galvenokārt meklējams ES fondu naudas neapguvē, kas šobrīd šķietami visspēcīgāko iespaidu ir atstājusi uz celtniecības nozari.
Arī nākamie mēneši darba tirgū nesola pieprasījuma palielināšanos, drīzāk gan otrādi, saistībā ar sezonāliem faktoriem, kad samazinās aktivitāte tādās nozarēs kā lauksaimniecība, mazumtirdzniecība un jau minētā būvniecības nozare. Tiesa, kritiskajai situācijai nevajadzētu saglabāties ilgstoši, jo, domājams, nākamajā gadā iespējas piekļūt ES naudai varētu uzlaboties, tādējādi daudzi no tiem, kas pēdējā laikā ir zaudējuši darbu, to varētu atkal atgūt.
Vēl viena ļoti būtiska nianse attiecībā uz nodarbinātību Latvijā ir Eiropas ekonomiskais un politiskais kurss. Iepriekšējās finanšu krīzes sekas, kas ne tuvu nav pārvarētas, komplektā ar patvēruma meklētāju pieplūdumu šajā kontekstā nesola neko labu, sevišķi vēl saistībā ar gaidāmajām vēlēšanām Vācijā un Francijā, kas šo valstu valdībām var likt vairāk nostāties uz protekcionisma takas. Prezidenta vēlēšanu iznākums ASV palielina iespējamību, ka šāds scenārijs ir reāls. Tomēr diezin vai tiešām nonāks līdz būtiskai preču un pakalpojumu kustības ierobežošanai, jo tas varētu veicināt pārāk strauju cenu pieaugumu.
Turklāt slēpts protekcionisms vecajā Eiropā pastāvējis vienmēr, un ārvalstu uzņēmumiem vairumā gadījumu nav pārāk lielas izredzes publiskajos iepirkumos, jo tur atšķirībā no Latvijas saprot, ka ir svarīgi dot darbu vietējiem, jo beigās valsts ir tikai ieguvēja. Tā kā, raugoties no šāda viedokļa, diezin vai Latvijas uzņēmumu iespējas kopējā Eiropas tirgū varētu pasliktināties.Domājams, ka drīzāk tās varētu uzlaboties, jo patlaban arī kādreizējās finanšu problēmu nomāktajās Dienvideiropas valstīs ekonomika sāk atgūties, kas savukārt nozīmē arī lielāku pieprasījumu pēc Vācijas un Skandināvijas ražojumiem, kuriem detaļas bieži vien tiek ražotas Latvijā. Tā kā Vācijas un Zviedrijas eksports veicinās šo valstu ekonomiskās situācijas uzlabošanos, pieaugs arī pieprasījums pēc importa precēm, tostarp arī no Latvijas. Šobrīd šķiet, ka pieprasījumam pēc darba rokām būtiskiem šķēršļiem nākamajos gados nevajadzētu būt. Daudz lielāku uztraukumu vērts ir jautājums par to, kā novērst tālāku kvalificētā darbaspēka aizplūšanu uz bagātākajām Eiropas valstīm.