Nauda nekļūst pelēka tāpēc vien, ka izmaksāta, apejot banku pakalpojumus
Valdības konceptuāli atbalstītā ideja par skaidras naudas darījumu summas ierobežošanu ir viens no piemēriem skaidras naudas plūsmas samazināšanai, jo tā ilgstoši rada jautājumus valsts makam garām aizplūdušu nodokļu kontekstā. Otrs valdības nāsis kņudinošais jautājums ir aizliegums skaidrā naudā izmaksāt algas.
Valsts maka izpratnē jēdziena «skaidra nauda» sinonīms lielākoties ir «netīra nauda» – tāda, kas figurē pelēkajā ekonomikā. Instances, kas rūpējas par iedzīvotāju sirdsapziņas jautājumiem par nodokļu nomaksu, kļūst bezspēcīgas un attiecīgi arī bezzobainas, jo darījumi, no rokas rokā nododot mazāku vai lielāku daudzumu banknošu, tām ir un paliek tabu. Nav iespējams pārbaudīt ne darījumos maksātās summas, ne noslēgšanas datumus, nemaz nerunājot par nodokļu zaudējumu aprēķināšanu un vispār šādu darījumu faktu kā tādu.
Jautājumus par naudas izcelsmi var radīt arī naudas iemaksu automāta apmeklējums. Un jautājumi ir vietā, ja atceramies pavasarī ēnu ekonomikas mērījumu rezultātu publicēšanas laikā izskanējušos skaitļus. Tomēr šīm bažām pirms nopietnākas analīzes nevajadzētu ieņemt apgalvojuma formu. Ja tiek apgalvots, ka pelēko ekonomiku veicina, piemēram, naudas iemaksāšana bankomātos, tad sanāk, ka lielākās bankas ar plašāko bankomātu tīklu darbojas kā naudas atmazgātājas. Kā nekā bankomāts nepieņem saburzītas banknotes, bet tādas, kas nākušas no zemgalda ekonomikas, tas nesmādē. Pērn iemaksu automāti iesūkuši vairāk nekā 2,5 mljrd. eiro, turklāt gada laikā tajos iemaksātās naudas apjoms pieaudzis par 11%. Var gadīties, ka aplokšņu algu mākonis pie skaidras naudas debesjuma pieņemas spēkā, prāto valsts varas pārstāvji, kas, izbāžot galvu pa vienas vai otras ministrijas logu, iespējams, ap stūri samana pa bankomātam un varbūt pat kādas bankas filiālei. Vienlaikus ārpus Rīgas banku infrastruktūra ir vāja, daudzviet tādas nav vispār. Pēckrīzes gados banku filiāļu un automātu tīkls ir ievērojami padilis.
Politiķi var vienoties, ka skaidra nauda ir pelnījusi tikt aizslaucīta no maciņiem. Tomēr praktiskajā dzīvē ne tikai laukos dzīvojošus finanšu noziedzniekus, kontrabandistus un nelegālos nodarbinātājus un nodarbinātos, bet arī parastus cilvēkus, kuri algu pašlaik vienkārši saņem skaidrā naudā un kuriem varbūt pat nav sava konta, no bankomāta var šķirt desmitiem kilometru. Atsaucoties uz Darba likuma 70. pantu, kas joprojām paredz darba samaksas izmaksāšanu skaidrā naudā, legāla alga ir katra, par kuru ir samaksāti nodokļi. Tā nekļūst pelēka tikai tāpēc, ka izmaksāta, apejot banku pakalpojumus. Tādējādi skaidras naudas aprites ierobežošana ierobežos ne tikai naudu, bet arī cilvēkus. Tāpēc, turpinot skaidras naudas apkarošanu, nevar pērt visus pēc kārtas. Jānosaka saprātīgs līmenis, no kura valsts sāk skatīties uz pirkstiem un spiež sadarboties ar banku.