Atver ražotni, rada darbavietas, veicina eksportu un – dabū pļauku. Ja uzņēmumus ar Krievijas kapitālu uzskatīsim par nevēlamiem, tad ar slotaskātu būs jāpamāj lielai daļai mūsu ražotņu
Līdz ar Krievijas saldumu koncerna Pobeda šokolādes fabrikas atvēršanu Ventspilī atkal vaļā sprukusi diskusija par kapitāla tautību. It kā patriotiski noskaņotie šīs vai citas ražotnes pēlēji beigās var sanākt vien vilki aitu kažokos. Ar indeszobiem iecērtoties vienam vai citam investoram kājā, veicināt pašmāju tautsaimniecību nevar, bet bez ražotnēm esam tur, kur esam – ar ievērības cienīgu gan «vilku», gan «aitu» kopienu aiz savas valsts robežām. Sekojot šai domu gaitai, jāieskatās acīs statistikai par krievu kapitāla daļu Latvijas biznesā. Neapzināties realitāti nav veselīgi. Ja uzņēmumi ar politiski nepieņemamās kaimiņzemes piederīgo kapitālu uzskatāmi par nevēlamiem, tad ar slotaskātu jāpamāj lielai daļai mūsu ražotņu, sevišķi pārtikas nozarē – ar piena milzi Food Union priekšgalā.
Kamēr mūsu valsts uzņēmēji dažādu iemeslu dēļ «latviskos» uzņēmumus izlaiduši no rokām, tautieši ir gatavi noēst bez sāls tos, kas grib strādāt vietējo uzņēmēju vietā. Rūpnīca Eiropas Savienības dalībvalstī Krievijas uzņēmējiem Muravjoviem paver jaunas eksporta iespējas. Fabrika, kas ražos 10 tūkstošus tonnu šokolādes produkcijas gadā, neaizraujas ar šķaidīšanos ar palmu taukiem, turklāt līdz gada beigām apņēmusies pieņemt darbā 75 cilvēkus, pavisam noteikti nav sienama pie kauna staba. Nebūs taču tā, ka nodarbināti tiks cilvēki ar Krievijas pasi kabatā, bet gan reģiona iedzīvotāji.
Būtiski pavērtēt iemeslus, kas ražotni atveduši uz Latviju. Meklējot vietu koncerna rūpnīcai ārpus Krievijas, Muravjovi vērtējuši visu trīs Baltijas valstu iespējas, bet priekšroku tomēr deva Latvijai un Ventspilij. Tas ir rezultāts tam, ka pilsēta laikus attapās. Pilsēta savulaik gāja pret ražošanu, līdz apjauta, ka bez rūpniecības nekāda saldā dzīve tomēr nebūs, un sāka aktīvi rīkoties uzņēmēju intereses piesaistīšanā. Šo pūliņu rezultātā Pobeda Confectionery ražošanas telpas nomā no Ventspils brīv- ostas pārvaldes, kura šokolādes fabriku nodrošina ar pielāgotu ražošanas infrastruktūru. Reālas rūpes par ražotāju ērtībām visos reģionos ir Latvijas iespēja, lai, piemēram, lielās kaimiņvalsts krīzē kļūtu par pievilcīgāku biznesa vietu tās uzņēmēju acīs. Atgriežoties pie Ventspils un tās mērķtiecīgās gādības par ērtībām biznesam, jādomā, ka uz to postos vairāk uzņēmēju, ja vien to no galvaspilsētas nešķirtu divarpus stundas, kas jāpavada uz apledojuša ceļa.
Biznesa stimulēšanai ražotāju nodrošināšana ar ilgtermiņa infrastruktūras čaulu par pievilcīgiem nosacījumiem varētu šķist pašsaprotama, taču Latvijā tas tā nav. Pagaidām. Stimuls varētu nākt no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas iecerēm par investīciju piesaisti reģionos, ar Eiropas naudu veidojot kvalitatīvu infrastruktūru un atdzīvinot degradētās industriālās teritorijas. Kopsavilkumam – ikviens ražotājs un darbavietu radītājs ir cienījams. Ne vienmēr ir vērts vienā katlā vārīt ekonomiku un politiku.