Nospriedis, ka nav ko ucināties ar kādām prioritārajām ekonomikas jomām, ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts plāno nozaru prioritārumu no nacionālās industriālās politikas izskaust vispār. Apmēram to pašu mērķu sasniegšanai izmantojamā politika jau var būt dažāda, tomēr bažas šā jaunuma sakarā raisa divas lietas. Pirmkārt, vai investīciju kapitāls mūs sapratīs? Otrkārt, kādas ir alternatīvas?
Kā zinām no literatūras klasikas, mēs esam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši. Ja zināms mātišķums struktūrfondu kapitāla pieejamības un uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojuma par investīcijām formā līdz šim ir ticis izrādīts septiņām prioritārajām jomām, tad pēkšņi deklarēt, ka Latvijas ekonomikas džungļos izdzīvo stiprākie, ir pārspītēts darvinisms. Gan tāpēc, ka izkristalizētās prioritātes labvēlību baudījušas vien īsu laiku, un nez kādu skaidri izmērāmu atdevi no tām prasīt ir pāragri, gan tāpēc, ka tie taču ir ieguldījumi, tās ir investīcijas - lielais pēdējā laika atslēgas vārds izejas no krīzes meklējumos. Vienvārdsakot, šādu politikas raustīšanos investīciju kapitāls diez vai sapratīs.
Sevišķi, ja nekas konkrēts netiek likts vietā, kā tad politikas līmenī tiks veidota tā uzņēmējdarbībai labvēlīgā vide? Iespēju ir daudz, bet reāli mērķi var būt vien nedaudzi, un tiem jābūt maksimāli dabiskiem Latvijas videi. Plānotā prioritāro nozaru nomaiņa uz prioritāro uzdevumu sasniegšanu izklausās labi, bet vai tad līdz šim pārtikas vai metālapstrādes industriju atbalstīja bez kāda virsmērķa? Mērķis taču arī līdz šim nav bijis atbalstīt, piemēram, farmāciju, bet gan ar to panākt maksimālu ekonomisko rezultātu. Tātad priekšroka atsevišķām nozarēm nav pretrunā ar kādu noteiktu ekonomisko uzdevumu primārumu.
Pat vēl vairāk. Izpildāmus uzdevumus var noteikt tikai spēju robežās. Un kādas ir mūsu dabiskās spējas? Tās pašas prioritārās nozares vien būs - tie paši meži, pārtika, ķīmija, metālapstrāde, transports un informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Nevar uzlēkt augstāk par zināmo vietu, jo tā tev visur simetriski seko līdzi.
Tāpēc DB bažas ir par to, ka strauja prioritāšu modeļa politikas maiņa, no vienas puses, nevajadzīgi satramdīs Latvijas uzņēmējdarbības vidi, bet, no otras - nespēs dod neko pārliecinoši labāku vietā. Lai gan atbalstītās prioritātes varētu palikt, kur tās ir, un tās varētu papildināt ar vēl precīzākiem tautsaimniecisku uzdevumu uzstādījumiem, kas pati par sevi nav zemē metama doma. Šādas prioritāro uzdevumu vadlīnijas atvieglotu arī problemātisko dažādu līmeņu izglītības «sajūgšanu» ar Latvijas darba tirgus realitāti.
Prioritātes ir dabiskas un nepieciešamas, un zināms dzīvīgums šai ziņā arī ir labs - lai sistēma neiekaļķotos un nepārvērstos kaut kā atbalstīšanā atbalstīšanas dēļ. Tāpēc ir prieks par ekonomikas ministra domāšanas vingrinājumiem attiecīgajā laukā. DB vēlējums - turpināsim domāt uz priekšu, bet - neaizslaukot nebūtībā visu, kas ir aiz muguras.