Pasaules ekonomika šobrīd nonākusi visai interesantā situācijā. Tā kā potenciālo naftas ieguvēju ir daudz, kurināmā resursus vairs nevar izmantot kā šantāžas ieroci.
Ģeopolitiskais saspīlējums, kas šajā gadsimtā kļuvis par pasaulei gluži ierastu parādību, līdz šim kalpojis par katalizatoru tam, lai naftas cenu virzītu pretī savam vēsturiskajam pasākumam, savu lomu šķiet ir zaudējis. Šobrīd gurdenajai pasaules ekonomikai tas var izrādīties kā tuksneša vidū saņemts svaiga ūdens malks, ļaujot samazināt izmaksas un kāpināt patērētāju aktivitāti.
Var teikt, ka pasaules ekonomika šobrīd nonākusi visai interesantā situācijā. No vienas puses to vēl aizvien turpina ietekmēt straujais dārdzības pieaugums, ko pagājušajā desmitgadē līdz finanšu krīzei un pirmajos pēckrīzes gados veicināja ievērojams cenu pieaugums pasaules preču biržās, savukārt no otras puses samērā lēnīgie tautsaimniecības attīstības procesi veicinājuši strauju inflācijas mazināšanos. Tā kā ekonomika aug stipri lēnāk, nekā varēja sagaidīt vēl pāris gadus atpakaļ, arī pieprasījums pēc resursiem neaug tik strauji, kā varētu sagaidīt, līdz ar to cenas var pakāpties vienīgi tad, ja pēc kādas konkrētas izejvielas tādu vai citādu apsvērumu dēļ rodas deficīts. Šī situācija sevišķi labvēlīgi var ietekmēt naftas patērētājus.
Neraugoties uz to, ka radikālā islāma aktivitātes ir kļuvušas nesalīdzināmi vairāk manāmas nekā vēl gadu atpakaļ un samērā saasinātas ekonomikas attiecības veidojas Rietumiem ar Krieviju, kuras daļa kopējās pasaules naftas piegādēs līdz šim svārstījusies ap 10%, pasaules naftas tirgus saasinājumu uztver relatīvi mierīgi un varētu pat teikt, ka pēdējā laikā pret tiem ieguvis savdabīgu imunitāti. Tādējādi ne radikālās Islāma valsts militārās aktivitātes Irākā un Sīrijā, ne Izraēlas nemitīgā konfliktēšana ar Hamas, ne fakts, ka vēl nesen Rietumvalstis ar Krieviju ir apmainījušās ar savstarpēju ekonomisko sankciju paketēm, nav spējis apturēt naftas cenas mazināšanos. Kopš vasarā sasniegtā lokālā maksimuma melnā zelta tirgus vērtība ir sarukusi vairāk nekā par 20% un pagaidām šķiet, ka nav nekādu bremžu, kas šo procesu varētu apturēt. Inerce ir visai spēcīga un nebūs nekāds brīnums, ja tuvāko mēnešu laikā cena saruks vēl par 10% vai 20%. Iemesls šādam apgalvojumam galvenokārt ir saistīts ar atziņu, ka naftas pasaulē pietiek un saistībā ar dažādiem energoefektivitātes pasākumiem, ko pēdējā laikā īsteno pat tādi iepriekš cītīgi fosilā kurināmā dedzinātāji kā ASV un Ķīna, liek domāt, ka nākamajos gados pieprasījums augs samērā lēni. Tam pretī spēlē fakts, ka tehnoloģiju attīstības rezultātā aizvien lielāku atspaidu pasaules enerģētikas bilancē var nodrošināt slānekļa naftas ieguve, kā rezultātā, piemēram, ASV no kādreizējās melnā zelta importētājas var kļūt par ievērojamu šī resursa eksportētāju. Tāpat arī Austrumeiropas valstīs interese par slānekļa naftas ieguvi varētu palielināties. Līdz ar to pasaulē noticis savdabīgs pavērsiens. Proti, tā kā potenciālo naftas ieguvēju ir daudz, kurināmā resursus vairs nevar izmantot kā šantāžas ieroci. Lai arī pagaidām nav zināms, kā varētu attīstīties resursu ieguve nākamajos gadu desmitos, prakse rāda, ka pietiek vien ar ziņu fonu, lai cenas palielinātos vai samazinātos. Šajā gadījumā cenas orientētas lejupejošā virzienā, tāpēc nafta aizvien izteiktāk kļūst nevis par politisku ieroci, bet par preci, kuras pārdošana ir saistīta ar konkurences likumiem.
Līdz ar iespaidīgo cenas samazinājumu, ko piedzīvojis pasaules naftas tirgus, varam sākt rēķināt arī potenciālos ieguvumus. Naftas faktors var turpināt tālāku inflācijas samazināšanos, bet šajā gadījumā negatīvi neietekmēt pamatinflāciju, kuras veidošanās ir saistīta ar ekonomiskās aktivitātes procesiem. Patiesībā kaut neliela izmaksu mazināšanās un lielāku naudas resursu nokļūšana patērētāju rokās ir tautsaimniecības attīstību veicinošs faktors. Dažādu ekonomikas ekspertu aplēses liecina, ka naftas cenas samazināšanās par 10% pasaules ekonomikas pieaugumu var veicināt par 0,2–0,3% vai pat par pusprocentu. Savulaik Citadele Asset Management analītiķi nāca klajā ar secinājumu, ka noturīgas degvielas cenas izmaiņas par 10% var potenciāli kāpināt vai samazināt Latvijas iekšzemes kopprodukta izaugsmi par nepilnu procentu. Pašreizējā situācijā Latvijas potenciālie ieguvumi slēpjas arī iespējamā gāzes cenu kritumā, jo cenu par ko zilais kurināmais tiek pārdots Latvijai, nosaka svārstības pasaules melnā zelta tirgū.