Iespēja, ka liellopu gaļas vietā uz šķīvja varētu būt izrādījies zirgs, laika gaitā ir radījusi ažiotāžu teju visā Eiropā. Interesants, protams, ir jautājums – kurš uzņēmējs pirmais nolēma paņirgāties par saviem konkurentiem, ziņodams atbildīgajiem dienestiem par to, ka ar patērētājiem buļļa vietā tiek pārdots zirgs, jo, kā atzīst paši veterinārijas speciālisti, vajag visnotaļ rūpīgas, padziļinātas analīzes, lai šos abus lopiņus atšķirtu pēc tam, kad tie ir nokauti, nodīrāti un sadalīti.
Turklāt viss šis skandāls ir ļāvis nonākt pie viena otra būtiska secinājuma. Vispirms jau skaidri jāpasaka – zirga gaļa cilvēka veselībai nenodara nekādu ļaunumu un principā tiešām ne ar ko neatšķiras no govs gaļas. Cita runa ir par to, ka zirga gaļai iepirkuma cena no lauksaimniekiem ir ievērojami zemāka nekā govs gaļai, un tādējādi šeit runa ir par nepietiekamu patērētāju informēšanu finansiālā izteiksmē. Iznāk, ka cilvēks ieejot veikalā un samaksājot par liellopu, realitātē saņem pretī ievērojami lētāku produktu. Redz, auto tirgū nopārdot zaporožecu par Ferrari cenu nevar, jo abas šīs automašīnas var viegli atpazīt, bet zirgu par buļļa cenu – mierīgi. Tajā pašā laikā saistībā ar zirga gaļas lietu un patērētāju iespējamo maldināšanu tās sakarā, ir jārunā par kaut ko daudz būtiskāku...
Ko īsti mēs ēdam ikdienā?! Kā zināms, atbildīgie dienesti Īslandē, meklējot, vai gaļas pīrādziņos gadījumā nevar atrast kādu zirga pazīmi, gaļu neatrada vispār. Tiesa, šādi kuriozi Latvijā vismaz pagaidām vēl nav konstatēti, tomēr arī šeit, paskatoties sastāvu, kas norādīts uz dažādu produktu iepakojuma, nereti pārņem sajūta, ka pārdots tiek nevis ēdiens, bet gan jaunākie ķīmijas zinātnes sasniegumi ar maizes, krējuma vai gaļas garšu. Respektīvi, ar burtiņu «E» sastāva apraksts sākas un ar «E» tas arī beidzas. Un var tikai minēt, kādu iespaidu katrs no šiem «E» atstāj uz mūsu veselību, turklāt ar katru brīdi tiek konstatētas arvien jaunas tādas saslimšanas, par kādām agrāk cilvēce pat nenojauta. Savukārt, sākot vārīt vienā otrā lielveikalā nopirktu gaļu, virtuvi var pārņemt tāds aromāts, it kā katliņā aiz pārskatīšanās būtu ielikta tapešu līmes paciņa.
Mazsvarīga nav arī PVD vadības atziņa, ka tirgotāji ar nagu lakas palīdzību mēdz notīrīt derīguma termiņa atzīmi uz pārtikas produktiem, lai pašrocīgi uzdrukātu jaunu. Un, protams, jau tūlīt pats naivākais jautājums, ieejot lielā daļā Latvijā strādājošo tirgu, būs – vai gurķīši un tomātiņi ir vietējie? Labi zinot, ka Latvijā cilvēki vislabprātāk pērk pašmāju produktus un nereti ir gatavi par tiem arī maksāt lielāku cenu, sagaidāmā atbilde ir faktiski skaidra – vietējie... Realitāte gan tāda, ka gana daudziem tirgotājiem, kas ikdienā sēž tirgū un pārdod «savā dārziņā izaudzētos» gurķus, tomātus un daudz ko citu, šo pašu produkciju paagrākā rīta stundā atved ar pāris lieliem auto furgoniem, turklāt visiem vienu un to pašu.
Un uz tā visa fona apziņa, ka kādreiz apēsts kāds zirga gaļas gabals, to pat neapzinoties, diez ko nerada kreņķīgu sajūtu.