Latvijā ir pašvaldības ar savām noteiktām tradīcijām. Vienas regulāri rīko pilsētas svētkus, otras — dažādus sporta pasākumus, trešās — vēl kaut ko. Diemžēl Latvijas slavenākā kūrortpilsēta Jūrmala ir kļuvusi slavena ar savu regulāro pašvaldības vadības mainīšanu.
Grūti pat atcerēties, kurš bijis pēdējais Jūrmalas domes sasaukums, kas būtu izticis ar vienu mēru. Arī šobrīd jau ir savākti paraksti pašreizējā mēra Raimonda Munkevica padzīšanai no amata. Uzreiz jāteic, ka arī iepriekšējā sasaukuma laikā viņš šajā amatā diez ko ilgi noturēties nespēja.
Protams, katrā gadījumā var atrast iemeslu, ko konkrētais mērs nav izdarījis, vai arī gluži pretēji — sastrādājis par daudz. Tāpat jāatzīst, ka Munkevica izdarības saistībā ar Dzintaru koncertzāli ir nosaucamas vismaz par interesantām. Jāteic gan, ka pašreizējais domes sastāvs, balsojot par mēru tūlīt pēc pēdējām pašvaldību vēlēšanām, neizvēlējās «kaķi maisā», jo Munkevics un viņa darba stils bija labi zināms jau no iepriekšējiem gadiem. Taču svarīgākais šajā gadījumā ir jautājums — kāds gan no šīm daudzajām domes vadības maiņām ir labums jūrmalniekiem, tostarp šajā pilsētā strādājošajiem uzņēmējiem. Principā nekāds! Jau gadiem ilgi Jūrmalu par kūrortpilsētu var uzskatīt faktiski tikai tāpēc, ka tā atrodas Baltijas jūras krastā. Nu vēl var piebilst kaut ko par nostalģiskām atmiņām par laiku, kad no visas plašās Padomju savienības cilvēki brauca uz Jūrmalas sanatorijām…
Šobrīd Jūrmala kalpo par guļamrajonu Rīgā, kā arī citās pilsētās un pat valstīs strādājošajiem, kas var atļauties iegādāties un uzturēt visnotaļ dārgus nekustamos īpašumus. Savukārt pēdējais lēmums, ko šīs pilsētas vadība ir mēģinājusi realizēt, lai uzlabotu tās finansiālo situāciju, ir iebraukšanas maksas divkāršošana. Tiesa, šādu soli tai visai pamatoti neļāva spert Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija. Lielā mērā var teikt, ka Jūrmalas kā kūrortpilsētas vārds skaļi izskan reizi gadā — Krievijas televīzijas organizētā festivāla Jaunais vilnis laikā. Taču arī tā norise šajā pilsētā, kā zināms, nav tās vadības nopelns.
Tādējādi šajā kontekstā ir jāizdara divi galvenie secinājumi. Pirmkārt, ar pašvaldības politiķiem jūrmalniekiem jau gadiem ilgi fatāli neveicas, par ko liecina gan neskaitāmās vadības maiņas, gan arī fakts, ka nu jau divi bijušie Jūrmalas mēri ir piedzīvojuši notiesājošu tiesas spriedumu, no kuriem viens saistīts pat ar reālu brīvības atņemšanu.
Otrkārt, dažādas rokādes, pārbīdot deputātus no mēra amata krēsla uz parasta deputāta solu, ir tikai pašu šo politiķu un saujiņas viņu finansiālo atbalstītāju interesēs. Tāpēc ir pēdējais laiks sākt strādāt, lai attīstītu šo pilsētu, neuzskatot par vienu no galvenajiem ienākumu avotiem maksas iekasēšanu no iebraucējiem, nevis tikai par savu un dažādu draugu nokļūšanu svarīgos amatos. Būtu jāsaprot, ka mēru mainīšanas tradīcija nav tā aktivitāte, ar kuras palīdzību pilsētai varētu piesaistīt gan šīs, gan citu valstu iedzīvotājus.