Jumta likums – tā droši vien varētu dēvēt Ministru kabineta akceptēto Publisko personu kapitālsabiedrību un kapitāla daļu pārvaldības likumprojektu, kas cita starpā paredz jau nākamgad realizēt daļēji centralizētu valsts kapitālsabiedrību pārvaldības modeli, turklāt izveidojot Valsts kapitāla daļu pārvaldības biroju. Vienkārši sakot, ir plānots veidot biroju, kas tad arī koordinētu valsts un pašvaldību uzņēmumu darbību.
Oficiālais mērķis nenoliedzami ir cēls – nodrošināt profesionālu un caurskatāmu valsts un pašvaldību uzņēmumu pārvaldību, kā arī uzlabot šo uzņēmumu darbības rādītājus. Tomēr šeit būtu jāņem vērā viens otrs būtisks aspekts.
Pirmkārt, kā jau minēts, tiek plānots, ka atiecīgais birojs būs tikai daļēji centralizēts. Vienkāršāk gan laikam būtu pateikt, ka gadījumos, ja kādas ministrijas vai pašvaldības vadība būs pietiekami ietekmīga, tās pakļautībā esošie uzņēmumi jau nu necentralizēsies gan. Jau pašreiz šāda iespēja tiek pieļauta, piemēram, attiecībā uz Satiksmes ministrijas pakļautībā esošajām kompānijām – airBaltic, lidosta Rīga utt. Tāpat, protams, nevar izslēgt arī scenāriju, ka biroja pakļautībā ministrija un pašvaldības labprātīgi nodos vien tos uzņēmumus, kuri ir atzīstami nevis par perspektīviem, bet gan stipri vien nīkuļojošiem – sak, lai jau tas birojs cīnās par caurspīdību valstī un attīsta mūsu problēmbērnus.
Otrkārt, nav skaidrības, kā gan minētais birojs varētu nodrošināt caurskatāmāku un profesionālāku uzņēmumu pārvaldību, nekā tā ir šobrīd. Ir taču skaidrs, ka šāda biroja vadītāja amats kļūs par vienu no lielākajiem politiskās tirgošanās subjektiem Latvijā.
Treškārt, būtisks ir jautājums par šā likumprojekta ietvaros plānoto dividenžu politiku un stratēģiju. Ir tikai normāli, ka saimnieks sev piederošam uzņēmumam, tā valdei dod uzdevumus attiecībā uz to, cik liela gūtās peļnas daļa ir jāsamaksā dividendēs. Turklāt neatkarīgi no tā, kas ir īpašnieks – privātais sektors vai valsts. Tajā pašā laikā, maigi sakot, diez vai būtu pieņemama prakse, ka uzņēmums, lai varētu samaksāt dividendes īpašniekam, aizņemas naudu. Vispirms jau šāda politika būtu traktējama kā nesaimnieciska rīcība. Taču šeit ir vēl kāda interesanta nianse... Redz, aizņemšanos, lai samaksātu dividendes valstij, liktu veikt Valsts kapitāla daļu pārvaldības birojs, bet jāatdod aizdevējam nauda būtu katram konkrētajam uzņēmumam. Ir skaidrs, ka aizņemties līdzekļus, lai izmaksātu dividendes, vajadzētu uzņēmumiem, kuriem pašiem naudas šim mērķim nemaz nav, un tādējādi diez vai tie ir spējīgi kārtot jaunas parādsaistības, no kurām ekonomiskā atdeve turklāt nebūtu pilnīgi nekāda. Un to jau sauc par slēpto privatizāciju.
Kā redzams, nevar izslēgt, ka, tēlaini sakot, šobrīd tiek gatavots vilks ar aitas masku. Respektīvi, var gadīties, ka, akceptējot likumptojektu, kuram vajadētu veicināt caurspīdīgumu un efektīvāku uzņēmumu pārvaldību, realitātē valdība ir apstiprinājusi dokumentu, kas vērsts stipri vien pretējā virzienā.