Teju vai paradoksāli - lai gan Latvija, Lietuva un Igaunija ģeogrāfiski atrodas vienos un tajos pašos platuma grādos, dārzeņu cenas šajās trīs valstīs ir atšķirīgas, turklāt visdārgāk maksājam mēs.
Tas, ka mēs par kaut ko maksājam dārgāk nekā citur Eiropā, it īpaši jau pārējās Baltijas valstīs, nav nekas neparasts - šis faktors ir uzskatāms gandrīz vai par tradīciju. Attiecībā uz dārzeņiem gan interesants ir apstāklis, ka Latvijā tie visdārgākie lielā mērā ir tāpēc, ka mēs vislabprātāk dodam priekšroku gurķim un tomātam, kas audzis vietējā siltumnīcā, patērējot pašmāju energoresursus, bet lietuvieši un igauņi - importē.
Protams, uzslavējams ir fakts, ka mūsu patērētājiem vairāk tiek vietējā produkcija nekā kaimiņiem, tomēr šeit būtisks ir jautājums - kā gan iespējams, ka dārzeņu audzēšana uz vietas un aizvešana līdz veikalam dažu kilometru attālumā izmaksā būtiski dārgāk nekā šā paša produkta ražošana ne vienā vien citā Eiropas valstī, to transportējot ievērojami lielāku ceļa gabalu. Šajā kontekstā jāvērš uzmanība uz diviem būtiskiem jautājumiem, kuru risināšanai valdība hroniski nevēlas vai nespēj pievērsties.
Pirmkārt, runa ir par to, ka daudzos gadījumos Eiropas valstis dod priekšroku piemērot pārtikai samazinātu PVN likmi. Tātad šeit varam runāt ne tik daudz par ražošanas vai transportēšanas tiešajām izmaksām, kā par to, cik lielā mērā pārtiku sadārdzina valdība, realizējot savu nodokļu politiku. Otrkārt, ir skaidrs - lai veiksmīgi varētu izaudzēt dārzeņus mūsu reģionā, nereti tas ir jādara, izmantojot siltumnīcas, kas automātiski nozīmē arī būtisku energoresursu patēriņu. Un šeit acīm redzami «iegriež» tas, ka mūsu valstī, piemēram, elektroenerģijas tarifi valsts uzņēmumam Latvenergo ir noteikti ar domu, ka šī kompānija ir visnotaļ pieklājīga barotne valsts budžetam. Doma vienkārša - jo lielāki ir tarifi, jo lielākus ienākumus dividenžu veidā saņem valsts. Redz, par elektrību nesamaksāt nevar, jo pretējā gadījumā to vienā mirklī atslēgs. Plus, protams, jo lielāki ir šie tarifi, jo lielākas summas nākas maksāt arī PVN veidā.
Citiem vārdiem sakot, valsts realizētā politika ir radījusi nelabvēlīgus konkurences apstākļus vietējiem ražotājiem, tādējādi spiežot arī patērētājus rēķināties ar lielākiem izdevumiem gadījumā, ja viņi vēlas uzturā lietot pašmāju produkciju. Paradoksāli, bet fakts - ja vienai otrai citai Eiropas valstij var pārmest vietējo ražotāju protekcionismu, Latvijā ir novērojams teju pretējs process. Ņemot vērā visus minētos aspektus, ir skaidrs, ka Latvijai, tās valdībai pēc iespējas drīzāk būtu jānonāk pie jautājuma par PVN likmes samazināšanu pārtikai (Latvenergo tarifus, visticamāk, nāksies pārrēķināt atbilstoši tiesas lēmumiem). It īpaši jau ņemot vērā, ka valdības spertais solis, šā gada vidū samazinot PVN standartlikmi par vienu procentpunktu vismaz attiecībā uz pārtikas cenām nav radījis teju nekādu pozitīvu efektu, lai gan pirms tam tika parakstīti kaut kādi memorandi starp politiķiem un tirgotājiem.
