Valsts budžeta konsolidācijas, energopadeves traucējumu un mūžam laikus nenotīrīto ielu jūklī, šķiet, pietiekami nenovērtēts ir palicis kāds būtisks jautājums - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas jeb regulatora darbība.
Situācija šajā jomā ir izveidojusies gana interesanta. Līdzšinējā regulatora vadītājas Valentīnas Andrējevas pilnvaras jau zināmu laiku ir beigušās, no pārējiem šīs padomes locekļiem neviens tā īsti nevēlas turpināt darbu šajā institūcijā, un nevarētu teikt, ka arī no malas kāds ļoti rautos tur strādāt.
Iespējams, iemeslu tam ir daudz un dažādi, tomēr kā viens no reālākajiem šķiet vairākkārt paustā iecere, ka varbūt vajadzētu regulatoru apvienot ar Konkurences padomi. Jāteic, ka šāda iespēja ir viens no sakarīgākajiem valsts aparātā strukturālo reformu ierosinājumiem, kāds vispār ir dzirdēts. Jāņem vērā, ka abu šo insitūciju funkcijas ir saistītas ar tirgus pārraudzīšanu, neļaujot kādam no tā dalībniekiem izmantot, piemēram, savu dominējošo stāvokli.
Nenoliedzami nupat minētajam atradīsies oponenti, kas apgalvos, ka šāda iestāžu apvienošana tikai palielinās valsts izdevumus, jo, redz, šobrīd regulatora darbs tiek finansēts no regulējamo uzņēmumu iemaksām. Rēķinot tūlītējās tiešās izmaksas, tā, protams, ir. Tomēr šis jautājums ir jāskata plašāk. Ar ko tad reāli ir nodarbojies regulators, pārsvarā gadījumu regulējot tos uzņēmumus, kurus visai droši var saukt par monopoliem… Vienkārši sakot, tas ir regulāri apstiprinājis dažādu uzņēmumu, piemēram, Latvijas gāzes un Latvenergo tarifu plānus. Tiesa, pirms vairākiem gadiem, kad regulatora priekšgalā bija vēl pirmā šīs padomes vadītāja Inna Šteinbuka, bija mēģinājums noraidīt Latvijas gāzes tarifu palielināšanas plānu - tas beidzās ar starptautisku tiesvedību pret Latvijas valsti, kurā tika zaudēti vairāki miljoni latu, kas tika nosaukti par minētā monopola neiegūto peļņu. Kopš tā laika dažādi eksperti ne reizi vien ir izteikušies, ka regulators iesniegto tarifu plānu pamatojumus izskata gana virspusēji. Pašiem plānu iesniedzējiem reālākās problēmas ir sagādājis vien pats fakts, ka šādi dokumenti ir jāgatavo un pēc tam mēnešiem ilgi jāgaida visai viegli paredzama atbilde. Savukārt vienas otras šīs institūcijas amatpersonas nostāja, runājot ar darbiniekiem bijusi pavisam vienkārša - šeit nauda nav jānopelna, bet jāsaņem…
Citiem vārdiem sakot, ir skaidrs, ka regulatora darbs līdz šim nav bijis pietiekami efektīvs. Būtu tikai loģiski, ja tas tiktu apvienots ar Konkurences padomi, kas jau ir izcēlusies ar savu skarbo attieksmi pret negodīgiem tirgus dalībniekiem. Tēlaini sakot, ir jāpārtrauc regulējošās institūcijas bezzobainība. Nav izslēgts, ka, izvērtējot kritiskāk un kvalitatīvāk jau minēto energouzņēmumu iesniegtos tarifu plānus, ilgtermiņā ar uzviju atmaksātos tie ieguldījumi, ko veiktu valsts, atsakoties no regulējamo kompāniju iemaksām. Turklāt tas būtu kārtīgs solis reālu, kvalitatīvu strukturālo reformu virzienā.