Līdz ar dižķibeles atnākšanu un tās blaknēm - darba algu samazināšanu un lielo bezdarbu - Latvijā strādājošās zviedru bankas lielas iedzīvotāju daļas acīs pārtapušas no draugiem par īstiem peramajiem zēniem. Tādēļ bezpartejiskā ārlietu ministra Aivja Roņa ierosinājums pēc 10. Saeimas vēlēšanām veidot Latvijas Saeimas un Zviedrijas parlamenta kopīgu komisiju, kas pētītu zviedru banku darbību Latvijā, daļā sabiedrības izraisa gandarījumu.
Tomēr ne viss ir tik vienkārši, kā gribētos tiem, kas zviedru banku «destruktīvo darbību» izmanto tīri populistiskos nolūkos. Jā, nav šaubu, ka Swedbank un SEB Banka, dāsnu roku izsniedzot hipotekāros kredītus iedzīvotājiem un kreditējot nekustamā īpašuma attīstītājus, kā arī piešķirot patēriņa kredītus teju katram gribētājam, ir līdzvainīgas kā nekustamā īpašuma, tā patēriņa burbuļa uzblīšanā. Tomēr taisnība ir Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam, kurš norāda, ka par pārlieku aizraušanos ar Baltijas iedzīvotāju kreditēšanu zviedru bankas jau ir saņēmušas rūgtu mācību - tas, ka lielu daļu no patiesi grandiozajiem zaudējumiem skandināvu bankām sagādājušas to «meitas» Latvijā, ir fakts.
Protams, ideju par kopīgu parlamentāro izmeklēšanu, iespējams, ir vērts apspriest. Taču tā visupirms jāapspriež ar zviedru politiķiem - starpparlamentāru izmeklēšanas komisiju nav iespējams izveidot, ja tajā piedalās tikai viena puse. Otrkārt, būtu nepieciešams tikt skaidrībā par to, kāds tad būtu sausais atlikums no šādas komisijas darbības. Ja izmeklēšanas rezultātā Latvijas un Zviedrijas likumdevēji spētu identificēt un aizlāpīt tos likumdošanas robus, kuru dēļ, kā atzīts kādā Starptautiskā Valūtas fonda dokumentā, pieauga Baltijas valstu ekonomikas nelīdzsvarotība, tad tā ir viena lieta. Turpretī, ja iespējamais ieguvums no izmeklēšanas ir tikai pret bankām vērstas daiļrunības plūdi abu valstu politiķu izpildījumā, tad komisiju dibināt nav jēgas. Uz kaut kādu «vainīgo» sodīšanu vispār cerēt nevajadzētu - diez vai kāds grasās «trekno gadu» valdību ministriem piemērot kriminālatbildību par amatpersonas bezdarbību, kam bijušas smagas sekas. Turklāt, diendienā piesaucot zviedru banku grēkus, tiek piemirsts, ka hipotekārās kreditēšanas sacensībās no zviedru bankām centās neatpalikt arī vietējiem piederošās Parex un Aizkraukles banka, kā arī valstij piederošā Hipotēku banka.
Tādēļ svarīgākais nudien ir nevis zviedru banku sodīšana, bet gan jaunu burbuļu atkārtošanās riska mazināšana. Teju vienīgais Latvijas parlamenta darinājums šajā jomā - otrreizējai caurlūkošanai nosūtītie Maksātnespējas likuma grozījumi - šo uzdevumu īsti nerisina. Ja reiz mūsu deputāti ir pārliecināti, ka pareizākais risinājums ir «atdevi ķīlu - dažus gadus maksāji - esi no visiem parādiem brīvs», iespējams, nepieciešams mainīt visu hipotekārās kreditēšanas sistēmu.