Var teikt, ka Latvijas valdība ir pabeigusi savu lielāko ikgadējo darbu – izstrādājusi nākamā gada valsts budžetu, salikusi portfelī un nogādājusi Saeimā.
Protams, var piekrist finanšu ministram Andrim Vilkam, ka ar šo budžeta projektu tā īsti nav apmierināts neviens – tā tas ir bijis gandrīz vienmēr. Allaž ir bijušas nozares, kas vēlas lielāku finansējumu, faktiski vienmēr ir palicis kāds neizpildīts solījums, kas noteiktai sabiedrības daļai ir bijis visnotaļ būtisks. Šoreiz spilgtākais piemērs, runājot par politiķu, amatpersonu dotā vārda neturēšanu, ir lēmums pretēji iepriekš solītajam, no 2014. gada nesamazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli. Nodokļa samazināšanas vietā mums tagad ir jauns solījums attiecīgo soli spert gadu vēlāk. Tomēr svarīgākais šā budžeta izstrādes stadijā droši vien ir bijusi ministriju spēja vairāk nekā jebkad iepriekš deomontrēt nespēju domāt par valsti kopumā, priekšroku dodot kādām noteiktām šaurām interesēm.
Iepriekšējos gados pārsvarā gadījumu katra ministrija ir centusies sev pagrābt iespējami vairāk naudas, to darot uz citu ministru pārziņā esošo nozaru rēķina. Nedaudz cita situācija bija tos dažus gadus, kad Latvijas valdībai uz pirkstiem cītīgi raudzījās starptautiskie aizdevēji – tad katra ministrija centās panākt, lai tai finansējumu griež mazāk nekā citiem vai ideālā variantā – negriež nemaz. Tā pati deķīša vilkšana katram uz savu pusi vien bija, tikai izmantojot nedaudz citādāku retoriku. Savukārt šoreiz daļa ministru pārspēja visu iepriekšējos gados pieredzēto. Proti, tie ministri, kuri bija nolēmuši, ka grib tērēt vairāk, nekā var atļauties, aktīvi sāka domāt variantus, kā palielināt nodokļu slogu, tādējādi gūstot vairāk naudas savu iegribu apmierināšanai. Principā var teikt, ka sākās sava veida sacensības, mēģinot noskaidrot, kurai ministrijai izdosies izdomāt absurdāku nodokli – ostu nodoklis, neveselīgās pārtikas nodoklis, autogāzes nodoklis tādā pašā līmenī kā benzīna nodoklis, autoceļu nodoklis...
Protams, var izteikt uzslavas finanšu ministram, kuram to visu puzli kaut kā ir izdevies salikt kopā, tomēr par normālu valsts nodokļu politiku Latvijā runāt gandrīz vai nav iespējams. Rodas iespaids, ka ministrijām ir paziņots – jā jūs gribat vairāk naudas, nekā, piemēram, 2013. gadā, domājiet paši, kā to dabūt. Rezultātā gaidāmais kopējais nodokļu sloga pieaugums var iznākt ne mazāks kā gados, kad budžeta konsolidācija pārvarā tika veikta, domājot, kādas likmes vēl nav paspēts palielināt.
Nodokļus var sagudrot un piemērot daudz dažādus, taču, to darot, ir jāņem vērā, ka kādam tie būs arī jāmaksā, un var izveidoties situācija, kad, gaidot nodokļu veidā iekasētās naudas daudzuma pieaugumu, patiesībā tiek sagaidīts tās samazinājums. Vienkārši šeit runa ir nevis par valdības spēju sabalansēt budžetu, vedot valsti laukā no ekonomiskām grūtībām, bet gan parastu rijību. Bet alkatība, kā zināms, pasaules vēsturē daudzus ir pazudinājusi.