Nenoliedzami karstākais šīs nedēļas jautājums ir nākamā gada valsts budžets un tā virzība uz priekšu. Šī tēma allaž ir bijusi biznesam svarīga kaut vai tāpēc, ka budžets dod noteiktu priekšstatu par lietām, ar ko jārēķinās 12 mēnešu laikā.
Allaž gan ir gribējies, lai šis periods būtu ilgāks, un šoreiz pat tiek apgalvots, ka ir ticis izstrādāts vidēja termiņa budžets, ar to saprotot, ka tajā iekļautās normas būšot spēkā vismaz tuvākos trīs gadus. Tomēr katram, kurš kaut cik rūpīgi seko līdzi plānošanas procesiem Latvijas valsts līmenī, ir skaidrs, ka tas ir blefs. Turklāt šim apgalvojumam ir tikai viens iemesls – finanšu ministra Andra Vilka visnotaļ patiesā atziņa, ka mūsu spēja tērēt joprojām pārsniedz mūsu spēju nopelnīt. Principā var teikt, ka valsts pārvalde tā arī nav pāraugusi maza bērna līmeni – gribas gan nopirkt jaunu mantu un saldumus, gan arī izvizināties ar karuseli, turklāt darot to ar parliecību, ka mammas vai tēta naudas maks ir teju neizsmeļams finanšu avots, kurā atliek vien iebāzt roku, lai kārtējais sapnītis tiktu piepildīts.
Protams, allaž ir bijis tā, ka dažādu ministriju vēlmes finansiālā izteiksmē ir būtiski pārsniegušas valsts naudas maka biezumu (Latvijas gadījumā – plānumu); tā vienmēr arī būs, un tas ir normāli. Reāli slimīga situācija kļūst brīdī, kad ministrijas ir gatavas savu vēlmīšu apmierināšanai vienkārši izgrābt naudu no tautsaimniecības, par sekām daudz neaizdomājoties. Jāatgādina, ka, izdzirdot daudzās vēlmes, kas būtiski pārsniedza reālās iespējas, Vilks gan ministrijām, gan koalīcijas līmenī sadarbības partneriem ieteicis domāt pašiem, kur dabūt naudu. Ar to bijis domāts, ka vajadzētu dot priekšroku rāmākam izdevumu palielinājumam. Savukārt ministrijas šo aicinājumu izpratušas burtiski, sākot intensīvi piedāvāt jaunu nodokļu ieviešanu, kā arī jau esošo nodokļu palielinājumu. Faktiski var teikt, ka politiķu izvēle ir bijusi par labu budžeta konsolidācijas turpinājumam veiksmes stāsta apstākļos. Turklāt katram valdības loceklim tika dota iespēja iejusties finanšu ministra lomā, kas ir totāls absurds.
Šajā kontekstā jāatgriežas pie jautājuma par vidēja termiņa budžetu... Ja reiz šogad politiķi izdomāja dažnedažādus ieganstus, lai tikai varētu palielināt nodokļu slogu, turklāt ilgu laiku turot uzņēmējus neziņā par to, kuru nodokļu likmes īsti tiks celtas, bet kuras – ne, kāda gan garantija, ka viņi to nevēlēsies darīt arī nākamos divus gadus?! Precedents taču ir radīts – dota iespēja katram pašam risināt savas finansiālās problēmas, ar budžetu cenšoties rīkoties kā ar rotaļu mājiņu, kam katrs bērns var piemontēt savu klucīti. Nereti ir uzsvērts, ka nākamā gada budžets esot unikāls. Raugoties no minētā aspekta, tam tiešām var piekrist. Atjaunotā Latvija vairāk nekā 20 gadu laikā ir piedzīvojusi attīstības budžetu, sociālo budžetu, krīzes budžetu un tamlīdzīgi. Šoreiz ir tapis iegribu budžets. Jācer, ka nodokļu maksātāji spēs plānotajā apmērā piepildīt tā ieņēmumu daļu.
