Nespējot izdomāt vairs neko oriģinālāku, jau ilgstošās finansiālās grūtībās nonākušās kompānijas Liepājas metalurgs (LM) akcionāri ir piedāvājuši Latvijas valdībai kapitalizēt uzņēmuma parādus. Pareizāk sakot, to ir piedāvājuši divi no trim lielākajiem akcionāriem – Sergejs Zaharjins un Iļja Segals. Vēl pareizāk būtu teikt, ka valsts nodokļu maksātājiem ir izteikts priekšlikums pārņemt lielāko daļu no divu lielāko LM akcionāru akcijām.
Par laimi, Finanšu ministrija jau ir skaidri paudusi savu noraidošo nostāju pret šādu piedāvājumu. Iespējams, tas kādam vēl šķistu interesants, ja vien pirms dažiem gadiem ar līdzīgu «dāsnumu» pret valsti nebūtu izcēlušies divi citi kungi – toreizējie Parex bankas īpašnieki Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis. Rezultātā teorētiski valsts ieguva otru lielāko banku Latvijā par nieka pāris laties, bet praktiski Kargins un Krasovickis atkratījās no savām finansiālajām problēmām, tās «uzticot» valstij.
Protams, nevar noliegt, ka LM ir viens no nozīmīgākajiem darba devējiem Kurzemes reģionā. Vismaz vēl nesen tieši šādu apzīmējumu varēja lietot, runājot par šo uzņēmumu. Ņemot vērā, ka jau ilgstoši tas vairs nenodarbina lielu daļu savu strādājošo, droši vien var teikt, ka de iure LM ir nozīmīgākais reģiona uzņēmums, bet de facto – diez vai. Tomēr jebkurā gadījumā tā darbības pilnīga apturēšana radītu gan ekonomiskas, gan sociālas problēmas konkrētajā pašvaldībā. Tajā pašā laikā ir jāņem vērā reālā situācija – runa ir par kompāniju, kuras vietā parādu vairāku desmitu miljonu latu apmērā jau ir samaksājuši valsts nodokļu maksātāji, kuras akcionāri nepārtraukti publiski ķīvējas savā starpā, kurai jau gana ilgu laiku neizdodas piesaistīt kādu investoru un kuras divi lielākie īpašnieki savulaik ir izvairījušies no piedāvājuma atdot valstij savas LM akcijas. Vēl jo vairāk – metālapstrādes jomā strādājoši uzņēmēji neoficiālās sarunās, bet konsultanti pat intervijās skaidri atzīst, ka pašreizējie LM akcionāri nebūt neesot tie cilvēki, ar kuriem kāds alktu kopīgus darījumus. Vai šādā situācijā valstij būtu jāpārņem daudzos miljonos latu mērāmās LM saistības kopā ar lielu daudzumu šīs kompānijas akciju, it īpaši ņemot vērā, ka nav ne mazākās skaidrības, kad, kā un vai vispār kādreiz izdosies atgūt ieguldīto naudu? Nē!
Principā var pat teikt, ka vienīgie ieguvēji no šādas parādu kapitalizācijas būtu tikai Zaharjins un Segals. Proti... Veicot parādu kapitalizāciju, valtij drīz vien būtu jāšķiras no kārtējiem miljoniem, lai nokārtotu attiecīgās saistības, jāinvestē miljoni LM darbības atjaunošanā, jārēķinās ar trešā lielā akcionāra Kirova Lipmana interesēm... Bet gadījumā, ja kaut kas tiešām izdosies un LM atkal uzplauks, Zaharjins un Segals no tā vēl gūtu finansiālu labumu. To visu ļoti vienkāršojot, jājautā – vai tiešām nav labāku veidu, kā izlietot nodokļu maksātāju naudu?! Turklāt aizvien biežāk LM sakarā rodas vēl kāds jautājums – vai ar šo uzņēmumu aktīvāk nebūtu jāstrādā dažādām izmeklējošām iestādēm?