Arguments, ka atkritumu izvešanas sadārdzināšanās pati par sevi var piespiest strauji ķerties pie šķirošanas, nestrādās – vispirms ir jānodrošina iespēja šķirot
Liela daļa Pierīgas jauno ciematu, kur nobāzējusies Latvijas cilvēkkapitāla potenciāla kvintesence (vieniem bēgot no, bet citiem – uz galvaspilsētu) savā ziņā ir mēraukla ne tikai urbanizācijas pakāpei, bet arī mājsaimniecības atkritumu apsaimniekošanas kultūrai. Reizi nedēļā, divās vai citā laika nogrieznī pa šo kādreiz par pļavu ciematiem lamāto «savrupnamu kooperatīvu» ielām gāzelējas atkritumu savākšanas automašīnas, piestājot pie katras mājas un aši iztukšojot pie vārtiem izstumto konteineru, drazai ar slāpētu troksni nonākot braucamajam . Tur kā gogelmogelī sakuļas viss – no viskija traukiem līdz kartupeļu mizām. Lai gan tieši jaunajos ciematos, iespējams, dzīvo vidēji ekoloģiskāk domājoši un vides problēmas labāk izprotoši cilvēki, tomēr viņu pašu ziņā ir izskalot zaptes burkas, nošķirot papīru vai PET pudeles, no kā atbrīvoties, to visu, attiecīgi sapakotu, aizgādājot un izmetot novada centrālā miesta (vai pa ceļam uz darbu kāda Rīgas iekšpagalma) krāsainajos konteineros.
Atsevišķs temats ir bioloģiski noārdāmie atkritumi – šo sadalīties alkstošo substanci ir šausmīgi aplami mest atkritumu ķeselēs un ieslodzīt konteineros, miskastmašīnās un mēslu kopējos apbedījumos. Laba iniciatīva būtu komposta kaudžu vai kastu veidošana katrā nelielā apdzīvotā vietā – ciematā vai kvartālā. Pareizi aprūpēts komposts ne tikai nesmird, bet arī dod iespēju lielu daļu atkritumu pārvērst labu labajā mantā, ko likt lietā, piemēram, apstādījumu dobēs. Un nekas nekur nebūs jāved. Ekociematos pasaulē tiek izmantotas arī īpašas biotualetes, kas būtu laba alternatīva ciematos, kurus pašvaldības nav aplaimojušas ar kanalizācijas vadiem. Saviebāties? Droši vien, jo līdz tam mūsu sabiedrībai vēl jāaug, tāpat kā jāaug, lai spētu veikalā atteikties no vilinošā «maisiņš vajag» piedāvājuma, dabai nedraudzīgās sadzīves ķīmijas (tostarp kosmētikas), pārcentīgi industrializēta ēdiena utt..
Atkritumu biznesa klienti būs ievērojuši skaitliski varbūt nelielo, bet procentuāli pret veco rēķinu ievērojami uzlekušo maksu par atbrīvošanu no atkritumu nastas. Tas pat varētu rosināt pelēkās vielas darbību zaļākas domāšanas virzienā, lai no brutālās sadzīves atkritumu iknedēļas čupas tiktu vaļā, pirms vēl tā radīta, visu akurāti sadalot pa frakcijām. Ja vien vispār būtu praktiski nodrošināta tāda iespēja. Loģiski būtu, ja pūles tiktu atalgotas arī finansiāli, jo pēcāk taču atkrīt izdevumi par atkritumu «bēru» ceremoniju Geltiņu «masu kapos».
Arguments, ka dabas resursa nodokļa pieaugums pats par sevi var piespiest strauji ķerties pie šķirošanas, nestrādās, jo vispirms jānodrošina infrastruktūra, lai šķirošana vispār varētu notikt. Lai gan ES direktīva spiež ievērojami samazināt poligonos noglabājamo atkritumu apjomu, nedrīkst šo uzdevumu ne morāli, ne finansiāli uzkraut tikai sabiedrības pleciem – šķiro un pats to vēl apmaksā.