Sevišķi līdz ar neseno globālo ekonomikas krīžu sēriju inovācijas ir kļuvušas par politiķu un ekonomikas ekspertu modes vārdu. Problēma gan ir tāda, ka kopā ar vēlamajiem risinājumiem tas nes problēmu gūzmu
Principiālā problēma ir viena – ko augsti tehnoloģizētajā pasaulē darīs tas lielais cilvēku daudzums, kas objektīvu iemeslu dēļ nekad nekļūs par pro- grammētājiem, bet oficiantu un pastnieku darbus viņiem būs atņēmuši roboti? No šā izriet virkne politiski, sociāli un ētiski neērtu jautājumu, kas nebūt nav tikai teorētiski.
Tehnoloģiju postošā ietekme uz darba tirgu ir redzama, piemēram, finanšu sektorā. Cita lieta, ka tas jebkurā gadījumā ir nesamērīgi un bīstami uzpūties, tomēr Volstrītā un citur pēdējos gados notikusī tūkstošiem darba vietu aizstāšana ar superjaudīgām skaitļošanas tehnoloģijām to nerisina. Gluži pretēji – finansializācijas burbuļa pūšana pa augsto tehnoloģiju transatlantiskajiem kabeļiem kļūst jaudīgāka.
Ko inovācijas nodara darba tirgum, un ko ar to iesākt? Pašu inovāciju guru sniegtās atbildes ir drūmas. Tehnoloģiju portāls Tech Crunch citē Google valdes priekšsēdētāju Eriku Šmitu, ka darba vietas, kas nav saistītas ar radošumu, bet gan ar atkārtojošos darbību veikšanu, pilnībā pārņems roboti. Šai kategorijā viņš iekļauj arī daļu žurnālistikas. Jācer, ka uz komentētājiem tas neattieksies. E. Šmita piedāvātais risinājums par tādu ir saucams ļoti nosacīti – vai nu esi uz plaukstošu sākumuzņēmumu viļņa, vai dzīvo no pabalstiem, kas atbirst no tehnoloģiju industriju peļņas.
Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta profesors Darons Adžemoglu par to teic, ka ASV, Eiropā un citur «pārmaiņas tehnoloģijās ir galvenais nevienlīdzības eksplozijas dzinējspēks». Sanfrancisko jau notiek tehnoloģiju kastā neiekļuvušo protesti pret Silīcija ielejas diktatūru. Tiesa, globālās tehnoloģiju Mekas tuvums reģiona vidusšķirai ir devis amortizāciju pret ekonomikas recesiju, bet paralēli tam, piemēram, nekustamo īpašumu un īres cenas Sanfrancisko ir «uzbraukušas kosmosā» ar izrietošām sociālajām sekām.
Kā Sanfrancisko, tā citviet vidusšķira inovāciju ideoloģijas apstākļos gan nemaz tik droši justies nevar – patiesībā pat pretēji. Kāds Oksfordas universitātes pētījums liecina, ka 47% pašreizējo ASV darba vietu robotizācijas dēļ ir pakļautas izzušanas riskam, un tas attiecas tieši uz vidusšķiru – mums līdz šim pazīstamā kapitālisma un patērētāju sabiedrības mugurkaulu. Ja kādam ir šaubas par vēlamo karjeru, pētījums ir brīvi pieejams internetā (The Future of Employment, by Carl Frey, Mic- hael Osborne). Pēc 702 dažnedažādu pašreizējā darba tirgus pozīciju analīzes pētnieki secina, ka tehnoloģiju dominētajā netālajā nākotnē visdrošāk par savu darbu varēs justies rehabilitologi, bet telemārketinga ļaudīm jaunu darbu vajadzēja sākt meklēt jau vakar.
Eiropas inovāciju ekonomikas eksperts un Stenforda universitātes profesors Bērtons Lī, kas Latvijā konsultē RTU, DB teic, ka par inovāciju radīto darba tirgus, politisko un ētisko dilemmu atrisinājumiem pagaidām mums ir vien mājieni. Ir gan skaidrs, ka tehnoloģijas progresēs, un labi būs tiem, kas piedalīsies šā progresa radošajā, ne vien patērējošajā daļā. Lai gan šīs attiecības ir ar simbiozi un liela vara ir arī patērētājiem. Tāpat ir skaidrs, ka inovācijas nav brīnumlīdzeklis, un iedomāties, ka tās ekonomikā atrisinās visu, ir elkdievība.
Ticamākais ceļš, pa kuru politikas un viedokļu veidotāji taustās tehnoloģizētās pasaules virzienā, ir izglītība. Problēma gan ir tajā, ka nevienam nav zināms, pēc kādām tieši prasmēm darba tirgus brēks pēc pieciem gadiem. Acīmredzamākais risinājums šķiet mūžizglītība. Es personīgi šai diskusijā pievienojos tiem, kuri apgalvo, ka liela daļa nepieciešamās atbildes ir Parīda rokā, kas ar ābolu sniedzas daiļās Helēnas virzienā. Proti, klasiskajā izglītībā, kas māca domāt un analizēt. Nav pareizi par labu izglītību uzskatīt galvas piebāšanu ar datu gūzmu. Tos aizvien sekmīgāk var atstāt robotu ziņā.
