Valsts ieņēmumu dienestam (VID) ir jābūt nevis represīvai, bet gan servisa iestādei, kas palīdz nodokļu maksātājiem, nevis vajā tos! Brīnišķīgs sauklis, kuram nekādi nevar nepiekrist. Problēma gan ir apstākli, ka Latvijā kaut ko tādu skandēt ir aptuveni tikpat gudri kā septiņdesmitajos gados mēģināt kādam iestāstīt, ka PSRS būs komunisms. Proti...
Tiem, kas uzņēmējdarbībā ir kaut vai apsildījuši savu degungalu, ir skaidrs, ka ne vienmēr viss notiek tā, kā ir rakstīts mācību gramatās, un ne vienmēr katra darbība mats matā atbilst glīti uzrakstītai likumdošanas normai. Tas nozīmē, ka nereti dažādām situācijām nākas meklēt neordinārus risinājumus, kas turklāt nebūtu pretrunā ar konkrētajā valstī spēkā esošajiem likumiem. Protams, to var darīt, algojot nodokļu konsultantus, un cerēt, ka viņu sniegtie padomi «nostrādās» un oficiālās valsts iestādes akceptēs viņu ieteikumus. Taču, kā zināms, šādiem konsultantiem ir tikai padomdevēja statuss, un viņu ieteiktajam nav nekāda juridiska spēka. Tāpēc varētu šķist tikai loģiski, ka drošākā vieta, kur lūgt padomu konkrētas problēmas risināšanai, ir VID. Tā domājis ir ne viens vien Latvijā strādājošs uzņēmums, turklāt zīmīgi ir tas, ka nereti runa ir par kompānijām ar ārvalstu kapitālu – droši vien tāpēc, ka daudz kur citur pasaulē nodokļu administratora sniegtais padoms ir dokuments, uz kuru var paļauties. Naivie! Šeit ir Latvija, un šeit ir VID! Latvijā VID uzņēmumam, kurš ir lūdzis padomu konkrētas problēmas risinājumam, vispirms paprasa dažādus finansiālās darbības datus, tad sniedz padomu, bet pēc tam tur ierodas sarīkot nodokļu auditu un gadījumā, ja izrādīsies, ka sniegtajā informācijā bijusi kaut mazākā neprecizitāte – arī uzlikt sodu. Turklāt nereti sods tiek uzlikts par tām darbībām, ko komersants ir veicis, pildot svaigi saņemto VID rekomendāciju attiecībā uz to, kā jārīkojas, lai atrisinātu vienu vai otru problēmu. Kā tas ir iespējams? Vienkārši – atbilstoši Latvijas likumdošanai, VID sniegtajiem padomiem, arī tiem, kas ir rakstveidā, nevis tikai mutiski, nav nekāda juridiska spēka. Tādējādi VID faktiski sarīko akciju «divi vienā».
Pirmkārt, uzmanība tiek pievērsta nevis biznesmeņiem, kuri kaut kur klusiņām rosās cerībā nekad netikt pamanītiem no VID darbinieku puses, bet gan uzņēmējiem, kuri izrāda interesi, kā rīkoties, lai visas darbības būtu likumīgas un nodokļi samaksāti. Mēdz teikt, ka iniciatīva ir sodāma, un minētais gadījums tam diemžēl ir spilgts piemērs. Otrkārt, iznāk, ka Latvijas likumi pieļauj situāciju, kad no valsts budžeta finansētas institūcijas darbinieki drīkst sniegt juridiski nekorektus padomus, bet pēc tam, mulsi smaidot, paziņot – piedodiet, bet mēs iekasējam nodokļus, nevis sniedzam padomus.
Bieži vien, kad tiek spriests par nepieciešamību uzlabot, reformēt vienu vai otru valstī pastāvošu sistēmu, skan atruna, ka to nevar izdarīt, jo nav naudas. Šajā gadījumā runa ir par attieksmes maiņu pret uzņēmējiem, personām, no kuru maksātajiem nodokļiem mūsu valsts tiek uzturēta. Un šāda attieksmes maiņa nekādus papildu līdzekļus neprasītu – vienkārši ir jāgrib to izdarīt.