Ķīna ir apsteigusi ASV preču tirdzniecībā, kļūstot par pasaules līderi šai segmentā, un atkal jau atskan spriedumi, ka laiks ir klāt, kad Ķīna valdīs pār pasauli. Nē, nav gan!
Pirmām kārtām ķīnieši to nemaz negrib. Gadu tūkstošiem briedinātā pārliecība par Ķīnu kā pasaules centru ķīniešos ir radījusi noturīgu dalījumu viņos pašos un pārējos, un tradicionāli tie pārējie nav tā vērti, lai tos pārliecinātu par Ķīnas dzīvesveida lieliskumu. Patiesībā tā būtu pat herēze.
Attiecīgi ķīniešu un viņu kapitāla klīšana pa pasauli nekad nav bijusi rietumniekiem piemītošajā misionāru garā, un tāda tā nav arī mūsdienās. Neieslīgstot apcerē, cik daudz tas ir snobisms, cik – godājama filozofiska tradīcija, praktiskā šīs ķīniešu mentalitātes iezīme ir skaidra – kālab nodarboties ar dārgi izmaksājošu valdīšanu, ja uz to citu rēķina var vienkārši labi nopelnīt?
Tāpēc nav nekas dzirdams, piemēram, par korporatīvās kultūras maiņu kādreizējā zviedru industrijas lepnumā Volvo, ko 2010. gadā pārpirka ķīnieši. Kopš tā laika kompānijai klājas ļoti labi, jo ķīniešu interese nav zviedru autobūvētājiem mācīt dzīvot, bet gluži pretēji – pārņemt principā darboties spējīgu modeli, investēt tajā un nopelnīt. Un labi ir visiem. Privātās sarunās to man daudzkārt ir apstiprinājuši vairāki ķīnieši – kā ienācēji svešās zemēs viņi vispirms grib saprast, kā šeit «lietas darbojas», un tad iekļauties esošajā sistēmā, gūstot no tās labumu, bet ne kaut ko mainīt pēc sava prāta. Jo ķīniešu prāts tiek īstenots Ķīnā. Punkts.
Attiecībā uz ekonomisko varu, es sliecos domāt, ka nauda tomēr runā vienā – naudas valodā. Ar zināmiem izņēmumiem, protams, kad naudas atmazgāšana un ar to saistītas nejēdzības un noziedzība izliekas, it kā runātu šai valodā. Tas ir jāapkaro. Bet citādi – lai Ķīnas ekonomikai laba veselība! Mēdz domāt, ka Ķīna Cjiņu dinastijas laikā (1616. – 1911.) ir bijusi lielākā preču tirgotāja pasaulē, kā to sakarā ar nule notikušo Amerikas apsteigšanu šai pašā kategorijā norāda Financial Times. Nu un kas? Vai Ķīna tolaik valdīja pār pasauli? Liecieties nu mierā!
Nozīmīgi aspekti šai sakarā ir arī Ķīnas politiskā un sociālā sistēma. Ķīnas kompartijas centrālkomitejai ir pulka daudz degošāku aktualitāšu nekā vara pār pasauli. Iepriekš izteiktais laba vēlējums Ķīnas ekonomikai šeit ir itin vietā, jo iespaidīgie makroekonomikas skaitļi izrādās radikāli citādi, ja tiek izdalīti «uz deguniem» ne vien plaukstošajā austrumkrastā, bet uz visu milzīgo valsti. Tā arī ir Ķīnas politiskās elites aktualitāte – saglabāt savu elitāro statusu, kā leģitimitātei prasības aizvien aug. Nepieciešamība ar pašmāju ekonomikas uzplaukumu pierādīt aizvien plašākām tautas masām, ka kompartijas ģimenēm ir tiesības uz šādu statusu, daudz neatšķiras no Sīzifa darba, un partijas bosiem pat teorētiski vēl ļoti, ļoti ilgi neatliks ne laika, ne spēku pretenzijām uz pasaules griešanu kaut kādā tur «ķīniešu virzienā». Turklāt pašreizējais virziens, kā norādīju, viņus pilnīgi apmierina.
Svarīgs pretarguments histērijai vai melanholijai par to, ka «ķīnieši nāk», ir arī Ķīnas izglītības sistēma. Tas, ka Šanhaja virknē PISA ar globālo skolēnu prasmju vērtējumu ir pirmajā vietā, par Ķīnas izglītību, kas ir attiecīgās ekonomikas nākotnes konkurētspēja, pasaka visai maz. Pašu PISA čempionu starpā ir viedoklis, ka Šanhajas skolu iekšējie «suņu cīņu» likumi ir postoši patiesai kvalitātei un biznesa talantu radīšanai. Pārējā Ķīnā jo tālāk no austrumu krasta, jo izglītības pieejamība, nerunājot par kvalitāti, kļūst aizvien sporādiskāka, un, par spīti dažiem izņēmumiem, valdošais viedoklis tomēr ir, ka tā ir vērsta uz iekalšanu un atdarināšanu, ne mūsdienīgā ekonomikā nozīmīgo radošumu un sociālajām iemaņām.
