Pasaulē notiekošie ekonomiskie procesi nav gājuši secen arī mūsu lielākajai kamiņvalstij Krievijai.
Par to vistiešākā mērā liecina tās centrālās bankas prezidenta Sergeja Ignatjeva paustie izteicieni par nepieciešamību pakāpeniski vājināt nacionālās valūtas rubļa vērtību.
Faktiski Krievija ar to vēlas atgriezties pie savulaik jau realizētās prakses - ja naudas nav, tā vienkārši ir jāsadrukā. Bet naudas šobrīd lielajai Krievzemei nav, un iemesls tam ir visai banāls - brīdī, kad tika veidots šīs valsts budžets, naftas cenas bija 140 ASV dolāri par barelu, bet tagad - tās svārstās starp 60 un 70 dolāriem. Plus vēl no Krievijas banku kontiem uz citām valstīm ir aizplūdušas milzīgas naudas summas - ap 50 miljardiem dolāru, kas pat šai lielvarai ir būtiska nauda. Rezultātā līdzekļu nav pat tik daudz, lai iedzīvotājiem savlaicīgi izmaksātu vecuma pensijas. Tādējādi ir dzimusi ideja - ja trūkstošo naudu nevar nopelnīt, tā ir vienkārši jāsaražo.
Protams, var jau teikt, ka Krievija var rīkoties ar savu rubli, kā vien vēlas, taču jāatceras, ka tā ir lielākā Latvijas kaimiņvalsts, un tādējādi būtiskākais jautājums ir par to, kā notiekošais skars mūsu ekonomiku. Jāatzīst, naivi būtu cerēt, ka gan pieminētie 50 miljardi dolāru, gan arī tā nauda, ko Krievijas komersanti cenšas glābt vēl šobrīd, izdzirdot attiecīgo Ignatjeva paziņojumu, aizķersies Latvijā. It īpaši jau zinot to, ka šobrīd nopietnākās problēmas ir skārušas tieši to Latvijas banku, kuru visvairāk bija iecienījuši Krievijas rezidenti.
Visai nopietni savukārt minētais pavērsiens var skart tos Latvijas ražotājus, kas uz šo kaimiņvalsti eksportē savu produkciju. Tiesa, ņemot vērā, ka norēķinus mūsu uzņēmēji ar Krieviju veic dolāros, mūsu partneri par saņemtajām precēm nemaksās ne vairāk, ne arī mazāk. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka praktiski jebkurai naudas reformai, it īpaši jau valūtas pavājināšanai, parasti seko arī inflācijas pieaugums. Tas nozīmē, ka Latvijas preces, kuru ražošanas izmaksas un tādējādi arī gala cena nebūt nav no tām mazākajām, Krievijā varētu kļūt vēl dārgākas.
Tas savukārt ir negatīvs signāls, nemot vērā, ka tādā situācijā iedzīvotāji parasti cenšas pirkt to, kas ir lētāks. Plus vēl pašreizējās ekonomiskās krīzes apstākļos atrast jaunus tirgus, kur realizēt savu produkciju, ir visnotaļ grūti.