Latvijas dzelzceļa vadītāja izvēles process var radīt bīstamu precedentu, kas neko labu sabiedrībai nesola
Nepagāja ne septiņi mēneši, un Latvijas tranzīta mugurkauls – valsts a/s Latvijas dzelzceļš – ticis pie jauna vadītāja Edvīna Bērziņa personā. Tas, kādu kaitējumu konkrēti transporta sektoram un arī tautsaimniecībai kopumā nodarījusi pirmās personas neesamība uzņēmumā tik ilgu laiku, atbildīgajiem īpaši neinteresē. Ne Vienotībai, kas nevirzīja jaunu satiksmes ministru padzītā Anrija Matīsa vietā, ne ZZS, kas mierīgi noskatījās, kā nozare bez ministra un dzelzceļa vadītāja saņem vienu triecienu pēc otra, tostarp no Krievijas, kura varēja atrunāties, ka «jums taču nav neviena «pieaugušā», ar ko šobrīd runāt».
Uldis Augulis nu ir ieguvis kāroto amatu, un arī dzelzceļš vienā mirklī ticis pie jauna vadītāja. Tam, ka viņa izvēles process novedis pie iespējami labākā rezultāta, droši vien tic tikai attiecīgos lēmumus pieņēmušie. Un ne jau tāpēc, ka Bērziņa kungs nebūtu labākais no personāla atlases kompānijas izvēlētajiem kandidātiem, kurus vētīja nominācijas komiteja, bet gan citu iemeslu dēļ.
Dzelzceļa vadītāja izvēles process nav novedis pie iespējami labākā rezultāta, pirmkārt, tāpēc ka vēl pirms konkursa rīkošanas nozares pārzinātāju un spēlētāju vidū valdīja bažas – tas viss kārtējo reizi būs tikai teātris, kurā nebūt ne sliktāki kandidāti par pašreizējiem pie varas esošajiem favorītiem iesaistīties negrasījās. Proti, viņiem bija labāki laika tērēšanas veidi, kā piedalīties izrādē, kas personāla atlases kompānijai un nominācijas komitejai jānospēlē pēc tam, kad politiķi būs izdarījuši izvēli par labu sev tīkamākajam kandidātam. Citādi grūti izskaidrot, kāpēc tik ilgi tika pieļauta šāda, pēc tranzīta biznesā iesaistīto teiktā, kaitniecība, kuras dēļ nenotika nopietna komunikācija ar Krieviju par tās kravu noturēšanu.
Otrkārt, savdabīgais dzelzceļa vadītāja izvēles process un tā noslēguma fāze, ieskaitot lēmuma paziņošanu vai drīzāk apzinātu slēpšanu no sabiedrības, ir bīstams precedents, ko var atkārtoti likt lietā arī citi ministri, veicot kapitālsabiedrību valžu nomaiņu, tostarp «atklāta» konkursa veidā. Tā kā premjers Māris Kučinskis uzskata, ka komunikācija par ministriju pieņemtajiem lēmumiem ir pašu ministriju ziņā, tad iznāk, ka ministri nu drīkst mainīt, kur, ko un kā vien grib, par to sabiedrībai stāstot, kad un ko grib.
Treškārt, ierēdniecība, parak- stoties uz šiem spēles noteikumiem, pati sev iešāvusi kājā, un arī sabiedrībai kopumā tas neko labu nesola. No vienas puses, bailēs par amatu zaudēšanu procesā iesaistītie nodemonstrējuši verdzisku paklausību ministra izvēlētajai komunikācijas stratēģijai (lasi: pavēlei) neizpaust nekādu informāciju par pieņemto lēmumu. Tā kā atsevišķu ierēdņu drudžaino neziņu par nākotni nu ir nomainījis svētlaimīgs miers, var secināt, ka ministrs par padoto iztapību un mutes turēšanu ir gandarīts, un pagaidām visi paliks savās siltajās vietās. No otras puses, politiķi diezin vai neizmantos iespēju paprasīt komfortu mīlošajai ierēdniecībai rīkoties tā vai citādi arī citos jautājumos, īpaši neiedziļinoties, cik tas nozarei, tautsaimniecībai un sabiedrībai kopumā ir noderīgi vai kaitīgi.