Bēgļu plūsma var radīt ieguvumus industriāli spēcīgām valstīm, kamēr citas ar vājāku ekonomisko struktūru, visticamāk, turpinās audzēt parādu kalnu
Nezināmais, kas bieži vien sākotnēji tiek uztverts ar skepticismu un bailēm, vēlāk izvēršas par jaunām iespējām. To droši vien lielā mērā varam attiecināt uz pēdējā laika aktuālo jautājumu par bēgļu pieplūdumu Eiropā, laužot šķēpus par sociālo drošību, kriminogēnās situācijas nepasliktināšanu un vienlaikus jaunām iespējām, dažādu interešu grupu viedokļu izpausmēm svārstoties no viduslaiku pūļa līmeņa līdz ledusaukstam pragmatismam. Ja runājam par ekonomiku, tad tieši šī ir sfēra, kura varētu iegūt visvairāk. Ne jau tikai tāpēc, ka, tērējot valsts līdzekļus, var izsludināt papildu iepirkumus, lai būvētu jaunas patversmes, vai palielinātu pārtikas preču tirdzniecības apjomu. Tas ir arī tāpēc, ka Eiropā strādājošie noveco un nākamo gadu gaitā var saasināties gan situācija ar darbaroku, gan arī nodokļu maksātāju trūkumu.
Šis jautājums ir sevišķi aktuāls arī tāpēc, ka pilnasinīgā dzīve, kas vērojama Rietumeiropā, lielā mērā būvēta uz parāda. Mēdz teikt, ka parāds nav brālis. Tam vēl lielāka nozīme ir tad, ja parāds aug. Lai arī nekāds retums nav viedoklis, ka iebraucēji nestrādās un pārtiks no pabalstiem, ko pilnībā izslēgt nevar, taču šoreiz droši vien ir vērts sākt ar pozitīvu ievirzi. Proti, Deutsche Bank aprēķini liecina, ka bēgļu pieplūdums nākamgad varētu palielināt Vācijas ekonomisko izaugsmi par 0,2 procentpunktiem. Tādējādi tā varētu palielināties par 1,9%, iepriekš prognozēto 1,7% vietā. Tiesa gan, iespējams, ka šāds sniegums tiktu sasniegts arī bez masveida bēgļu pieplūduma, pateicoties jau esošajiem ekonomikas stimuliem. Taču kopumā eksperti, un ne tikai no Deutsche Bank, sliecas domāt, ka bēgļu plūsma varētu būt labvēlīga eirozonas finanšu lokomotīves attīstībai. Tas tiek skaidrots ar Vācijas lielo industriālo kapacitāti, ražojot un eksportējot vairāk, nekā patērējot. Vienlaikus radusies iespēja diezgan pretrunīgajā pasaules ekonomiskajā situācijā izvairīties no būtiska darba samaksas pieauguma, tādējādi mazinot bažas par uzņēmējdarbības konkurētspējas zudumu.
Ir aplēsts, ka vidējais migranta vecums Vācijā ir 23,3 gadi, kas ir apmēram divas reizes mazāks par vietējo iedzīvotāju vecumu. Tiesa, jautājums ir par to, cik veiksmīgi tas nostrādās, jo, kā liecina pašu migrantu atzinumi intervijās no Zviedrijas, vēlme pēc materiālās labklājības prevalē pār iesaistīšanos darba tirgū un integrēšanos vietējā sabiedrībā. Turklāt daudzu valstu, tostarp Latvijas, ekonomikas struktūra stipri atšķiras no Vācijas, līdz ar to runāt par ieguvumiem nebūtu īsti vietā. Piemēram, Latvijā šī gada pirmā pusgada noslēgumā aizņemto darba vietu skaits salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pērn palielinājies vien par tūkstoti. Šī skaitļa pieminēšana nekādā gadījumā nenozīmē, ka bēgļi vietējiem atņems darbu vai mūsu tautsaimniecībai radīs kaut kādas blaknes, bet gan to, ka viņu atrašanās šeit diezin vai varētu būtiski palielināt Latvijas ekonomisko varēšanu.