Ar vienu roku dod, ar otru — ņem. Tā varētu nodēvēt Ministru kabineta komitejas pieņemto lēmumu — ļaut lauksaimniekiem par tā saucamo bezakcīzes degvielu nemaksāt akcīzes nodokli, jau iegādājoties šo produktu, vienlaikus paredzot, ka tas degvielas apjoms, ko šādā veidā varēs saņemt, būs par 30% mazāks, nekā bija domāts vēl šā gada sākumā.
No vienas puses, protams, ir apsveicami, ka zemniekiem par katru iegādāto ražošanai paredzēto degvielas litru vairs nevajadzēs iesaldēt savus līdzekļus, kā arī skraidīt pa dažādiem kabinetiem, lai atgūtu sev pienākošos naudu. Jāpiebilst vien, ka Latvija šajā jomā nav izdarījusi neko unikālu — līdzīga sistēma pastāv arī daudzās citās Eiropas valsīs. Pirmais solis pareizajā virzienā nu ir sperts, un, ilgi negaidot, ir jāsper arī pārējie, tādējādi atveseļojot Latvijas uzņēmējdarbības vidi un padarot to loģiskāku.
Savukārt, no otras puses, lauksaimnieki tiek nostādīti visai neveiklā situācijā. Valsts aparātā strādājošajiem beidzot būtu jāņem vērā, ka privātais bizness, tostarp lauksaimnieki, cenšas plānot savu darbību vismaz gadu uz priekšu un tajā strādājošajiem nav iespēju gada vidū paņemt naudu no starptautiskajiem aizdevējiem ar skaidru apziņu, ka ne jau no savas personīgās kabatas nauda būs jāatdod. Citiem vārdiem sakot, ja reiz sākotnēji bija paredzēts, ka lauksaimniekiem akcīzes nodoklis gadā nebūs jāmaksā par 100 litriem izlietotas dīzeļdegvielas uz katru apsaimniekoto hektāru, tad viņi to bija ieplānojuši savā budžetā. Bet šā limita samazinājums gada vidū līdz 69 litriem zemniekiem ir nopietns sitiens pa kabatu.
Nedrīkst aizmirst, ka šis periods ir ne tikai karsts, runājot par klimatiskajiem laika apstākļiem Latvijā, bet arī karsts attiecībā uz darāmā darba apjomu lauksaimniecībā. Proti, pilnā sparā rit ražas novākšanas laiks, un tādējādi tieši tagad zemniekiem jārēķinās ar lielu patērētās degvielas apjomu. Jādomā, ka tikai retajam savulaik ir bijis pietiekami daudz brīvo līdzekļu, lai izveidotu kaut cik vērā ņemamus degvielas krājumus, kā mēdz teikt, nebaltām dienām.
Var jau saprast valsts amatpersonas, kas vēlas atrast arvien jaunas iespējas līdzekļu nogriešanai, tomēr ir jāapzinās, un kā rēķina to drīkst, bet kā — nedrīkst darīt. Piemēram, gadā, kad zemnieki atzīst, ka raža ir padevusies gana laba, ka nav pa-traucējušas dažādas dabas kataklizmas utt., finansējuma samazināšana tās novākšanai nav pieļaujama. Būsim atklāti — šī nu ir viena no tām retajām reizēm, kad lauksaimnieki prasa iespēju strādāt, nevis kārtējo kompensāciju par kaut ko, kas nav izdevies kā plānots.
Plus vēl mūsu valstij beidzot būtu jātiek vaļā no hroniskas kaites, kas diemžēl sāpīgi ir skārusi ne tikai lauksaimniecību, bet arī teju visas pārējās nozares — vēlmes mainīt spēles noteikumus tās vidū. Tas ļautu biznesam nenonākt muļķa lomā ik reizi, kad Ministru kabinets nolemj, ka vairs nespēj pildīt paša savulaik radītu lēmumu.