Es mīlu gan šo zemi, gan šo valsti. Jo, kā Rainis rakstīja savā poēmā Daugava, kas tapusi no 1915. līdz 1919. gadam, zeme - tā ir valsts. Bez valsts arī zemei nav vērtības.
Valsts, tāpat kā ģimene, dod ietvaru un piederības sajūtu. Latvijas valsts, kas svin savu simtgadi, patiesībā vēl ir ļoti jauna, taču jau tik daudz piedzīvojusi un pārdzīvojusi. Tā piedzīvojusi īsu, bet spožu uzplaukumu, karus un deportācijas, nodevības no kaimiņiem un savējiem. Taču tā ir tikusi arī karsti mīlēta. Mīlēta līdz pēdējai asins lāsei un elpas vilcienam. Latvijas valstij ziedoja dzīvības brīvības cīnītāji Neatkarības kara laikā, par to cīnījās leģionāri, ar Dievs svētī, Latviju! uz lūpām gan uz Sibīriju, gan trimdā devās mūsu tautieši.
Līdztekus daudzajiem kolaborantiem un stukačiem Latvijas valstsgriba un apziņa bija dzīva daudziem cilvēkiem padomju okupācijas gados, kas tās dēļ bija gatavi izciest sodu gan cietumos, gan izsūtījumā. Valstsgriba bija tā, kas iedvesmoja Trešo, dziesmoto, atmodu, kas lika stāvēt uz barikādēm, aizmirstot par sevi. Valstsgriba spīdēja arī to bērnu un jauniešu, kā arī viņu vecāku acīs, kuri pirms nedēļas Lācplēša dienā iededza svecītes krastmalā. Lai gan tik daudz pārdzīvojusi, Latvijas valsts nav kļuvusi senila un vecuma visgudrības pārņemta. Patiesībā mēs vēl esam jauni un pilni vēlmes dzīvot.