«Mūsu mērķis ir panākt, lai cilvēki apzinās, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijas ir unikālas vērtības. Šo apziņu var panākt tikai ar skaidrojošo darbu, un Rāznas Nacionālajā parkā daudziem tā jau ir nostiprinājusies. Cilvēkiem izveidojusies piederības izjūta savai apkārtnei, un vietējie vēlas, lai cilvēki no citiem novadiem un pilsētām uz nacionālo parku atbrauc, lai novērtē tā unikalitāti. Tomēr šī piederības izjūta Latvijas dabas vērtībām jārada visā sabiedrībā,» Dienai uzsver Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Latgales reģionālās administrācijas direktore Anda Zeize.
Rāznas Nacionālais parks ir jaunākā īpaši aizsargājamā dabas teritorija Latvijā, tas dibināts 2007. gadā.
«Rāznas Nacionālā parka teritorija ir unikāla un skaista,» uzsver A. Zeize un bilst, ka «Daugavpils Universitātes zinātnieki vienmēr aktīvi iesaistījušies šīs teritorijas pētniecībā». 1997. gadā tieši Daugavpils Universitātes mācībspēki izstrādāja rekomendācijas Rāznas ezera sateces baseina funkcionālajam zonējumam, bet pēc diviem gadiem Latvijas Dabas aizsardzības fonds piešķīra finansējumu Daugavpils Universitātes projektam par dabas parka Rāzna izveidošanu.
2001. gadā astoņas pagastu pašvaldības - Andrupenes, Andzeļu, Ezernieku, Čornajas, Kaunatas, Mākoņkalna, Lūznavas un Rundēnu - parakstīja nodomu protokolu par Rāznas Nacionālā parka izveidošanu. «Tas, ka šai teritorijai ir nacionālā parka statuss, lielā mērā ir pašvaldību nopelns. Pašvaldības bija ieinteresētas mērķtiecīgā teritoriju attīstībā, lai varētu pieteikties Eiropas Savienības (ES) finansējumam un te ieplūstu ES nauda,» uzsver A. Zeize.
Ar nacionālā parka statusu saistītie ierobežojumi pašvaldību vadītājus nav biedējuši, jo, kā saka A. Zeize, - lai teritoriju saglabātu, ierobežojumiem jābūt. «Mērķis bija realizēt dabai draudzīgu saimniekošanu. Arī tagad, ja uzņēmēji pie mums atnāk ar nolemtības sajūtu «te jau neko nedrīkst», mēs vaicājam, ko tieši uzņēmējs vēlas. Saimniekot mežā drīkst, būvēt drīkst. Ja vēlas apsaimniekot pļavas, mēs par to tikai priecājamies, jo pamestu pļavu ir daudz. Būtībā ierobežojumi ir ļoti korekti,» saka A. Zeize.
Nacionālā parka teritorija ir sadalīta trīs zonās - ir dabas lieguma, dabas parka un neitrālā zona. Dabas lieguma zona aizņem nepilnus trīs procentus no visas teritorijas, turklāt daudz zemes tajā pieder valstij. Pārsvarā ir dabas parka zona, kurā saimnieciskās intereses tiek sabalansētas ar dabas aizsardzību. Neitrālā zona - ciemati, vasarnīcu rajoni - kalpo teritorijas attīstības interesēm, tur ierobežojumu nav. «Mūsu attīstības pamatvirziens ir dabas tūrisms. Kā teica kādas reģiona pašvaldības vadītājs - vienīgais, kas mums ir, tā ir daba. Tā jāizmanto, jāpiedāvā citiem, bet, lai varētu piedāvāt, daba jāsargā,» uzsver A. Zeize.
Plašāk lasiet rakstā Dabai draudzīga saimniekošana prasa kompromisus pirmdienas, 27. aprīļa, laikrakstā Diena (8.-9. lpp.)!
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu