Lai Latvijā strādājošie uzņēmumi pārvarētu koronovīrusa iespējamo ietekmi ir nepieciešams pasākumu plāns, kurā būtiska loma būs valsts rīcībai, gan attiecībā uz nodokļu un darbinieku slimības lapu samaksu, gan ar dīkstāvi saistītām izmaksām un arī vīrusa skarto uzņēmumu spējām kārtot kredītsaistības.
Db.lv jau rakstīja, ka pašlaik straujā tempā norit darbs pie iespējamiem atbalsta instrumentiem.
LDDK sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns par svarīgāko uzskata darbinieku un uzņēmēju spēju saglabāšanu strādāt gan koronovīrusa izplatības laikā, gan arī pēc tam. Lai to īstenotu, identifcēti iespējamie pasākumi:
- noteikt nodokļu brīvdienas uzņēmumiem, kuru darbību ievērojami skārušas COVID-19 negatīvās sekas. Atcelt kavējuma/soda naudas nodokļu maksājumiem;
- apmaksāt Darba nespējas lapas COVID-19 pacientiem un karantīnā esošajiem darbiniekiem no valsts sociālās apdrošināšanas budžeta, kā B slimības lapas, nevis no uzņēmēju maka (kā A slimības lapu);
- samazināt darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksas (daļēji vai pilnībā subsidējot no valsts pamatbudžeta) uz krīzes periodu, lai darbiniekiem varētu izmaksāt algas, no kā dzīvot, ja arī uzņēmumā ir dīkstāve. Ja to nevar, tad varbūt noteikt VSAOI brīvdienas, vienlaikus risinot ar darbinieku sociālajām garantijām saistītos jautājumus;
- kredītu brīvdienas un nodokļu atvieglojumi nozarēm noteiktām nozarēm (pēc kodiem) situācijā, kad uzņēmēmiem sarūk ienākumi un līdz ar to rūk to iespējas kārtot savas saistības. Ir jārada mehānisms, kurš ļauj atlikt kredīta pamatsummas un ar to saistīto kredītprocentu maksājumu;
- uzņēmumu "tekošo" maksājumu iesaldēšana vai pārcelšana, piemēram NĪN u.c.;
- nomas maksas subsīdijas par uzņēmējdarbībā izmantotajām telpām;
- vienreizējas dotācijas smagāk skarto nozaru uzņēmumiem, lai palīdzētu segt uzņēmējdarbības fiksētās izmaksas krīzes apstākļos;
- Centrālajai finanšu un līgumu aģentūrai (CFLA) un Lauku atbalsta dienestam (LAD) jārod risinājumi par projektu darbības termiņu pagarināšanu un projekta līgumu grozījumiem saistībā ar sasniedzamajiem rezultātiem un iespējamu finansējumu dīkstāvēm, kas no projektu realizētājiem neatkarīgu iemeslu dēļ radušās krīzes ietekmē;
- piešķirt subsīdijas/atbalstu, sedzot daļu no atalgojuma izmaksām tiem uzņēmumā nodarbinātajiem, kam darba devējs, neraugoties uz krīzes izraisītu dīkstāvi, saglabā darba vietu uzņēmumā. Tas ļautu mazināt darbinieku atlaišanas risku un valstij nebūtu jāuzņemas tik lielas bezdarbnieku pabalstu izmaksas;
- jāplāno pasākumi pēckrīzes periodam. Piemēram, īpašajām nozarēm nodrošināt bezprocentu aizdevumus apgrozāmajiem līdzekļiem uzņēmuma darba atjaunošanai pēc ārkārtas situācijas beigšanās.
Nezināmais laiks
"Būtiskais ir tas, ka neviens nezina cik ilgi šāda situācija turpināsies, jo viena situācija, ja tā būs tikai 4-5 nedēļas, pavisam cita ja 6-10 un vēl citādāka, ja vairāk par 12 nedēļām," skaidro P. Leiškalns. Viņš norāda, ka pašlaik, šis termiņš nav prognozējams un līdz ar to "iesaldētā" situācija var pastāvēt nezināmu laiku. Jācer, ka tas būs dažu nedēļu nevis mēnešu periods.
"Ja koronovīrursa izplatības ierobežošanai īstenotie bezprecedenta pasākumi būs nepieciešami uz vairākiem mēnešiem, tad būtiski mainīsies tautsaimniecības struktūra gan Latvijā, gan visā ES," uz jautājumu par iespējamām pārmaiņām perspektīvā, atbild P. Leiškalns.
Viņš gan uzskata, pašreizējos apstākļos nav ir ļoti grūti prognozēt notikumu attīstību pat pāris nedēļu ietvaros, nemaz nerunājot par mēnesi vai vairāk. "Jāņem vērā, ka valsts iespējas nav bezgalīgas. Normālos apstākļos bizness uztur valsti. Savukārt valsts pamatuzdevums ir nodrošināt uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, veselības aprūpi, izglītības sistēmu, drošību, infrastruktūras uzturēšanu un attīstību, sociālās garantijas sabiedrības mazaizsargātajām grupām un vismaz netraucēt uzņēmējdarbības attīstību sabiedrībai vēlamajā virzienā, kas Latvijā varētu būt virzība uz pēc iespējas augstāku efektivitāti, augstāku pievienoto vērtību un augstāku atalgojuma līmeni. Bet ir brīži, kad valstij ir jāsniedz īpaši palīdzīga roka, lai saglabātu uzņēmumu dzīvotspēju. Ja uzņēmēji šajos krīzes apstākļos nespēj maksāt paredzētos nodokļus, tad šie nodokļi ir nevis jāpiedzen ar varu, bet gan jāatliek attiecīgie maksājumi un par kavējumu nav jāpiemēro soda un kavējumu naudas, pretējā gadījumā par daudziem darba devējiem un nodokļu maksātājiem varēs runāt tikai pagātnes formā, bet valstij, lai iekasētu naudu, ko novirzīt sabiedrībai vajadzīgu pakalpojumu sniegšanai, citiem var nākties maksāt ievērojami vairāk," tā P. Leiškalns.
Viņaprāt, šī aksioma ir pati svarīgākā, jo nauda valsts makā jau nerodas no nekā. "Pašlaik svarīgākais, lai koronovīrusa pretpasākumu ietekmē būtiski cietušo nozaru uzņēmumi varētu izmantot tādus valsts atbalsta mehānismus, kādi katrā konkrētajā situācijā ir nepieciešami. Protams, tam būs vajadzīgi konkrēti grozījumi normatīvajos aktos, tostarp, arī likumos. No šī skatpunkta šobrīd būtu nepieciešams savulaik pārāk plaši izmantotais un tādēļ šobrīd no Satversmes izslēgtais 81.pants, bet tās jau ir tehniskas nianses ar kurām valdība tiks galā. Kopumā krīze parasti ir laiks, kad varam nedaudz piebremzēt un paskatīties uz lietām nedaudz no malas. Izvērtēt, kas ir būtiskākais, ko varam darīt citādi, ko varam darīt labāk. Un šīs atziņas noteikti būs. Svarīgi, lai tās pēc krīzes neaizmirstos" tā P. Leiškalns.
LASI ARĪ: Koronavīrusa trieciena "neitralizācijai" vajadzīga valdības "pote"