Iesaka Kaspars Ulsts, Idea Havas Media stratēģiskais direktors un bloga adventures.lv autors.
Pirms diviem gadiem kopā ar draugiem devāmies uz Vjetnamu. Mūsu mērķis bija 16 dienās redzēt un izbaudīt pēc iespējas vairāk no šīs valsts daudzveidības, jo Vjetnamas apgabali dabas ziņā cits no cita ievērojami atšķiras. Vjetnama ir izstiepusies gar Dienvidķīnas jūru vairāk nekā 1000 km garumā. Ziemeļos ir bambusiem noauguši kalni un Holongas līcis, kurā iespējams dzīvē redzēt unikālos dabas veidojumus – milzīgos kaļķakmens stabus, kurus bieži attēlo tūrisma ceļvežos, savukārt dienvidos ir Indoķīnas ievērojamākās upes Mekongas delta.
Kad turp braukt?
Rudens tiek uzskatīts par zelta sezonu ceļošanai uz Āziju, tostarp Vjetnamu, kur laika apstākļus ietekmē musona un lietus sezonas. Vasarā tur ir karsts un katru dienu līst, savukārt rudenī ir patīkami laika apstākļi. Mēs uz Vjetnamu devāmies novembrī, kad gaisa temperatūra bija ap 30 grādiem. Patīkams un silts laiks bija arī naktīs, izņemot kalnus, kur, guļot metāla angārā, izsalām līdz kaulam, bet no rīta bambusa stublājus klāja sarma.
Ko redzēt?
Vjetnamā ieradāmies Hanojā, bet uzreiz devāmies uz Hošiminu, lai mēģinātu atrast kādu ceļojumu aģentūru, kas piedāvātu transportu turpmākam braucienam uz Mekongas deltu. Pēc nervozas maldīšanās pa Hošiminas ielām, kas pārpildītas ar velosipēdistiem un mopēdistiem, un apmēram desmit aģentūru uzmeklēšanas atradām, mūsuprāt, labāko risinājumu – dabūjām auto, šoferi un gidu par adekvātu samaksu. Šādu pakalpojumu piedāvāja kāds vietējais darbonis, nevis oficiālā aģentūra. Mekongas deltā ar laivu braucām pa tās atzariem. Apskatījām krastos esošos dārzus, kur vietējie audzē dažādus tropiskos augļus, un nakšņojām bungalo mājiņā uz kādas salas upes krastā. Agri no rīta pa upi sāka virzīties baržas, kas devās uz peldošo tirgu. Sapratām, ka arī mums laiks mosties, un romantiskā noskaņā līdz ar rīta blāzmu devāmies ceļā. Mūsu transports bija gara laiva ar skaļu motoru, kas pa upi traucās milzīgā ātrumā. Peldošajā tirgū sabrauc zemnieki no dažādiem apgabaliem un uz savām baržām pārdod dažnedažādus produktus. Interesanti, ka ikvienam ir savs sortiments, kuru var aplūkot jau no attāluma – viss, kas pieejams, tiek izkarināts garā mastā pie baržas. Novēroju, ka šajā tirgū pārsvarā iepērkas mazumtirgotāji, kas pēc tam iegādāto produkciju pārdod tālāk ceļmalas teltīs.
Pēc tam devāmies uz zivju tirgu krastā, kur varēja aplūkot Āzijas pārtikas pārbagātību. Viņi ēd visu, kas kādreiz kustējies vai vēl kustas, – tārpus, čūskas, gaļu, zivis, jūras veltes. Turpat blakus zivīm tika tirgots arī to lielākais ienaidnieks – kaķis. Tas bija slapjš iebāzts maisā. Lielākoties viss tiek tirgots svaigs un dzīvs, jo Āzijas valstīs ir problēmas ar elektrību, līdz ar to arī problēmas ar produktu turēšanu piemērotā temperatūrā ledusskapī vai saldētavā. Izņēmums bija liellopu gaļa. Šie gaļas gabali bija ļoti žēlīgā skatā. Tie bija nosēti ar mušām, bet tur tā ir norma.
Pēc tam devāmies atpakaļ uz Hošiminu, kur apmeklējām iespaidīgus pazemes tuneļus un labirintus, kas saglabājušies kopš Vjetnamas un ASV kara. Vjetnamieši bijuši ļoti viltīgi un ar spītu pretojušies amerikāņiem, jo ieejas pazemes tuneļos ir labi apslēptas, piemēram, zem celmiem, sūnām, citā ejā var iekļūt, vien ienirstot upē un tur atrodot ieeju. Tūristiem ļauts izstaigāt dažus no šiem tuneļiem. Jāteic, ka cilvēkiem ar veselīgāku miesasbūvi var rasties klaustrofobija, jo ejas ir ļoti šauras. Arī tiem, kuriem ir problēmas ar ceļgaliem, varētu būt grūtības. Pa ejām, kas ved vairākus desmitus metru pazemē, bez nojausmas, kad varēs izkļūt virszemē, jāpārvietojas tupus stāvoklī. Kājas nogurst, bet nav iespējams nekur atkāpties, jo aiz tevis pārvietojas vēl vairāki cilvēki. Šajā memoriālajā parkā bija iespēja arī ierāpties maza izmēra bedrēs, kurās vjetnamieši slēpās no amerikāņiem. Arī tās bija ļoti šauras. Bedrē iekāpt un uzlikt vāku varēja vien, saspiežot plecus un izstiepjot uz augšu rokas.
Hošiminā bija interesanti vērot arī auto satiksmi, kur apļa veida krustojumā desmit joslās pārvietojās dažāda veida pļerkšķi. Vjetnama bija viena no retajām zemēm, kur es nodomāju, ka pašam braukt ar transportu būtu diezgan liels izaicinājums.
Nākamais ceļojuma galamērķis bija piekrastes pilsētiņa Mui Ne, kur ar smilšu motocikliem izbraukājāmies pa smilšu kāpām, kas ir līdzīgas lietuviešu Kuršu kāpām, bet izmēru ziņā krietni iespaidīgākas. Varēja noķert arī adrenalīna devu, jo pa neiezīmētiem maršrutiem pēkšņi attapāmies stāvas kraujas malā, un bija jādomā, kā ātri šajā situācijā rīkoties.
Savukārt piekrastē gar Dienvidķīnas jūru izveidots sava veida kūrorts. Veltījām laiku arī pastaigai pa vietējiem ciematiem. Vērojām, kā vjetnamieši naktī dodas zvejot, zivis pievilinot ar gaismas palīdzību. Peldēšanās pludmalē gan bija tīrās šausmas, jo ūdens bija ļoti piesārņots. Peldoties visu laiku kaut kas skārās pie miesas – maisiņi, prezervatīvi un citāda draza. Pēc tam gribējās noskaloties un nopeldēties viesnīcas baseinā, kas bija ļoti patīkams.
Tālāk mūsu ceļš veda uz Dalatu, kas ir kalnains reģions. To varētu dēvēt par Vjetnamas Šveici. Pilsētā aplūkojamas solīdas, franču stilā būvētas mājas un villas. Noīrējām mopēdus un izbraukājām arī tuvējo apkārtni, apskatot tempļus un laukus. Pēc tam braucām uz Sapas reģionu, kur bijām nolēmuši uzkāpt Vjetnamas augstākajā virsotnē – Fanisipanā (3143 m). Kalnos kopā ar vietējiem nakšņojām armijas apmetnē skārda teltīs, varētu tās pat dēvēt par garāžām. Jāteic, ka kāpšana šajā kalnā krietni atšķīrās no iepriekš pieredzētā. Šeit bija tipiski Indoķīnas kalni – mazi pakalni ar stāvām nogāzēm, kas noauguši ar blīvu bambusa mežu. Vietām pārvietoties un atbalstu gūt bija iespējams vien pieķeroties pie bambusa stublājiem. Interesanti, ka vjetnamiešiem kāpšana Fansipanā ir teju kā svētceļojums, jo daži virsotnē bija ieradušies, tērpušies uzvalka biksēs, kurpēs un baltā kreklā. Tūristiem tas šķita diezgan neparasti – kalna virsotnē sanākuši vīriņi uzvalkos kā uz sapulci.
Ceļojuma saldais ēdiens bija brauciens uz Halongas līci – pasaules dabas brīnumu, kas iekļauts UNESCO sarakstos. Noīrējām motorjahtu ar visu apkalpi un pāris dienu slīdējām starp vairāk nekā 2000 milzīgiem kaļķakmens stabiem, kas izkaisīti jūrā.
Finālā atgriezāmies valsts galvaspilsētā Hanojā, kas ir nosacīti modernāka un eiropeiskāka nekā citas Vjetnamas pilsētas. Apmeklējām arī slaveno Hanojas lellīšu teātri.
Ko tur apēst?
Vjetnamiešu virtuve ir garšas bagāta, un ēdieni tiek papildināti ar dažādām mērcītēm. Lai gan vietējie visvairāk uzturā lieto rīsus, mēs šo graudaugu vietā izvēlējāmies vairāk baudīt citus labumus, kas pieejami plašā klāstā, – zivis, jūras veltes. Braucām arī uz čūsku audzētavu, kur mums par godu vienu no tām nodīrāja un pagatavoja. Garšas ziņā tā bija līdzīga truša gaļai. Mums bija jāizpilda arī vietējo rituāls – grupas vadītājam, proti, man bija jāapēd čūskas sirds. Sākumā domāju, ka to varēšu izdarīt, bet, kad man pasniedza vēl pukstošu sirdi glāzītē ar kaut kādu alkoholu, tad es šo godu uzticēju vietējam gidam. Čūskas asinis gan mēs visi nogaršojām.
Esot Vjetnamā, es ievēroju, ka šikajos restorānos ar baltajiem galdautiem un ceļmalās esošajās ēstuvēs pasniegtā ēdiena kvalitāte neatšķiras. Tik vien kā cena. No skārda salipinātā būdā, kas piestiprināta pie lepnā restorāna sienas, tiek pagatavots ēdiens. Šāds virtuves aprīkojums ir arī pieticīgākām ēstuvēm.
Ko tur iedzert?
Vjetnamiešiem ir sava veida izpratne par vīnu. Par vīnu viņi dēvē gan kandžu, gan dažādus uzlējumus un liķierus, gan vispārpieņemto dzērienu vīnu, kas tiek pildīts pudelēs. Vjetnamā ir arī vīna darīšanas reģioni. Ievēroju, ka vjetnamiešiem patīk iedzert, arī stipro vīnu.
No kā uzmanīties?
Vjetnamieši pret tūristiem izturas kā pret objektu, no kura var paņemt naudu. Tā varbūt ir atšķirība no dažām citām Āzijas valstīm, kur par tūristiem vēl aizvien brīnās.
Vjetnamā tūrisms ir ievērojama ekonomikas sastāvdaļa, un šī industrija ir labi organizēta, tādēļ ceļotājiem ir iespēja izvēlēties no plašā pakalpojuma klāsta sev tīkamāko. Cenas gan atšķiras dramatiski. Piemēram, vietējie darboņi tādu pašu pakalpojumu kā oficiālās tūrisma aģentūras nodrošina apmēram par trīs reizes zemāku samaksu. Tiesa, mūsu gids centās apstāties vietās, kur viņam ir kāds materiāls labums. Piemēram, kafejnīcā, kur piestāj arī lielie tūristu autobusi un maltīte maksā nesamērīgi augstu cenu. Pāris reižu atļāvām gidam šādi rīkoties, bet pēc tam gan vienojāmies, ka brauksim tikai turp, kur mēs vēlamies un ieturēsim maltīti nevis tūristiem domātās kafejnīcās, bet vietās, kur ēd vietējie.
Vjetnama ir tā zeme, kur ceļojuma izmaksas ir cieši saistītas ar veidu, kā vēlaties ceļot. Tā varētu būt ļoti tīkama tiem ceļotājiem (tā dēvētajiem bekpakeriem), kuri nakšņo necilās naktsmītnēs, ceļo ar vilcieniem un autobusiem un ēd ceļmalas ēstuvēs. Tiklīdz ir vēlme Vjetnamā saņemt kādu servisu, tad nākas maksāt ievērojami augstāku cenu.
Mums bija sajūta, ka Vjetnama ir relatīvi droša zeme, kurā tiek piekoptas Āzijas valstīm ierastās budisma tradīcijas. Tā nav agresīva un zaglīga kā daudzas citas pasaules valstis, kur bez tūrisma aģentūru palīdzības labāk nerādīties. Krimināli draudi Vjetnamā nav ceļotāju bieds. Drīzāk jāuzmanās no sīkām zādzībām, tāpēc mantas bez pieskatīšanas labāk neatstāt.
Vietējā biznesa īpatnības
Šobrīd Vjetnama kļūst par vienu no lielākajām patēriņa preču ražotājā pasaulē. Ķīna straujā dzīves līmeņa pieauguma dēļ lielās rūpnīcas vairs nespēj nodrošināt tik zemas ražošanas izmaksas, kā to patlaban īsteno Vjetnama. Netālu no Dalatas redzējām pāris lielās rūpnīcas. Vienā no tām bija beigusies darba maiņa, un varējām būt liecinieki apbrīnojamai lielai un organizētai cilvēku masas kustībai – vairāki tūkstoši vienādos kombinezonos tērptu cilvēku nāca ārā pa milzīgiem rūpnīcas teritorijas vārtiem. Tajā brīdī es sapratu, kādēļ varam atļauties maksāt tik maz par apģērbu, kas tiek šūts Vjetnamā.
Šeit tiek šūtas daudzu zīmolu drēbes. Runājot par vietējo dzīves līmeni – tie, kas ir ierindas rūpnīcas strādnieki, protams, saņem grašus, bet šo šūšanas cehu īpašnieki ir ļoti turīgi. Hanojā uz ielām lielā koncentrācijā redzējām dažādus šikus auto, kādi Rīgā pat treknajos gados nebija manāmi.
Savukārt pilsētu ielās un ceļmalās plaši tiek piekopts sīktirgošanas bizness. Turpat būdiņā kaut kas tiek sašūts, apgleznots vai izgatavots, bet pēc tam tirgots.
Viena no eksporta precēm ir zivis. Mekongas deltā audzētās zivis plaši pieejamas Eiropas veikalos un restorānos. Arvien biežāk dzirdamas diskusijas par šo zivju, īpaši pangasijas, kvalitāti, jo ūdens ir ārkārtīgi piesārņots, bet nolūkā iegūt lielāku peļņu zivis tiek piebarotas ar mākslīgiem preparātiem.
Ko atvest kā suvenīru?
Teju ikviens tūrists no Vjetnamas vēlas atvest tradicionālo konusveidīgo cepuri. Lidmašīnā varēja novērot situāciju, ka ceļotāji tās par visām varītēm centās iestūķēt rokas bagāžā. No šīs valsts ir vērts atvest arī kādus rokdarbus.
#1/19
Hanojas lellīšu teātra aktieri iznākuši paklanīties ar savām lellēm, stāvot uz skatuves līdz viduklim ūdenī...
#2/19
Kuģojam pa Mekongas deltas kanālu labirintu. Apkārt zaļo tropiskie dārzi.
#3/19
Mūsu bungalo pie Mekongas attekas. Gulēšana iekārtos šūpuļtīklos palīdz izvairīties no čūskām un citiem indīgiem radījumiem.
#4/19
Mekongas peldošais tirgus. Tirgotāji piesējuši savu sortimentu uz kārtīm, lai pircēji pa gabalu varētu atrast vajadzīgo baržu.
#5/19
Saigona. Sīks vjetnamietis rāda, kā ielīst pa nomaskētu lūku pazemes labirintos.
#6/19
Un te es cenšos izdarīt to pašu. Ja rokas izstiepj uz augšu, lūkā ir iespējams ielīst arī latvietim.
#7/19
Hošiminas ielas ir nepārtraukta mopēdu straume.
#8/19
Dienvidķīnas jūras piekraste ar zvejnieku laivām. Romantisks skats, kamēr vien nemēģinājām peldēties. Ūdens izrādījās pilns ar visādu drazu, pārsvarā polietilēna maisiņiem.
#9/19
Smilšu kāpas, pa kurām var vizināties ar bagijiem. Dažkārt kāpa beidzās kādā atzarā ar stāvām kraujām. Tad vajadzēja prātīgi meklēt veidu, kā apgriezties.
#10/19
Vjetnama, neskatoties uz sarkanajiem karogiem, turpina glabāt senās budistu tradīcijas.
#11/19
Izbrauciens ar motorolleriem Dalatas apkārtnē. Te uz ceļiem nav tāda burzma, kā lielpilsētās, tāpēc braukšana ir relatīvi droša.
#12/19
Indoķīnas kalnus veido stāvi mālaini pauguri, kas noauguši ar bambusiem.
#13/19
Ceļā uz Fansipānu bija jāpārvar stāvi posmi, kur pakāpieni iecirsti kāda koka stumbrā.
#14/19
Naktsmītne pirms Fansipāna virsotnes bija iekārtota metāla angārā. Naktī temperatūra nokrita zem nulles.
#15/19
Vjetnamas un visas Indoķīnas augstākajā virsotnē Fansipānā.
#16/19
Skaistas terases Sapas apkārtnē. Vietējās sievietes te ir lielas rokdarbnieces un piedāvā krāšņas somiņas un citus izšuvumus.
#17/19
Rīta skats no mūsu jahtas Halongas līcī, kur jūrā izsēti vairāk kā 2000 kaļķakmens stabi.
#18/19
Čūsku fermā īpaši mums tiek gatavota čūska. Vjetnamieši uzskata, ka visi čūskas orgāni ir ēdami.
#19/19
Izpratne par vīnu ir visai plaša. Arī šis raudzējums ar specifisko aromātu, kurā peld mežāboli, tika dēvēts par vīnu.
