Domājot par ceļojuma galamērķi, mani vilināja kādas austrumu zemes kultūras un dzīves garšas izzināšana, bet es vēlējos doties uz tādu valsti, kas nav ārkārtīgi liela un ko viena ceļojuma laikā varētu aptvert. Šrilanka izmēra ziņā ir teju identiska Latvijai, bet ir viena būtiska atšķirība – Latvijā dzīvo nepilni divi miljoni iedzīvotāju, bet tur – 20 miljoni. Braucienā devos kopā ar savu draugu Alvi, saulainajā Šrilankā pavadījām 17 dienas.
Šrilankā bijām februāra beigās – marta sākumā, un šie mēneši šajā zemē ir atzīti par ceļošanai labvēlīgākajiem. Jāsaka gan, ka es biju mazliet pārsteigta par tur valdošo karstumu, jo dažbrīd gaisa temperatūra bija 35–40 grādi. Tolaik Latvijā bija aukstums, tāpēc pēc ierašanās Šrilankā dažas dienas bija vajadzīgas, lai aklimatizētos. Uz Šrilanku var braukt arī citos gada mēnešos, jo tur vienmēr ir silti. Taču ir arī lietus sezonas; valsts vidienē, īpaši, kur ir kalnains apvidus un tējas plantācijas, lietus līst samērā bieži.
Šo ceļojumu plānojām paši un gribējām izbaudīt to, kā ir būt vietējiem, nevis iekāpt ar kondicionieri aprīkotā autobusā un izbraukāt visus iecienītākos ceļotāju maršrutus. Informāciju smēlāmies dažādos ceļvežos un Šrilankas tūrisma portālos. Bijām izplānojuši tikai pirmās četras brauciena dienas, pēc tam vadījāmies pēc sajūtām – kurp gribas doties un kur vēlamies uzturēties ilgāk.
Visu rakstu Saules lutinātā Indijas okeāna pērle lasiet 6. maija laikrakstā Dienas Bizness.