Lai mazinātu ēnu ekonomiku būvniecībā, Latvijā šajā jomā strādājošajiem būtu jāievieš īpašs – augstāks – minimālās algas līmenis, no kura būtu jāmaksā darbaspēka nodokļi
«Tas nav nekas revolucionārs Eiropas Savienībā, jo tāda kārtība pastāv, piemēram, Beļģijā. Kāpēc gan šo pieredzi nevarētu izmantot Latvijā?» savu pozīciju skaidro būvniecības eksperts, vairāku ar būvniecību saistītu likumdošanas izmaiņu līdzautors un bijušais būvkompānijas valdes priekšsēdētājs, kā arī ilggadējs LTRK Nacionālās stratēģijas padomes vadītājs Normunds Štāls. Viņš norāda, ka būvniecību ne tikai Latvijā uzskata par vienu no nozarēm, kurās pastāv ēnu ekonomika, kas nodara kaitējumu ne tikai valsts budžetam, bet arī legālām nodokļus maksājošām būvkompānijām, kuras izmaksu jomā nevar sacensties ar tām, kuras nodokļus maksā daļēji. «Latvijā publiskajos iepirkumos ar dažiem izņēmumiem par uzvarētāju atzīst zemākās cenas piedāvātāju, tādējādi priekšrocība ir tiem, kuri maksā minimālās algas un pārējo aploksnēs,» skaidro N. Štāls. Viņš norāda, ka atšķirībā no Latvijas jau minētajā Beļģijā un arī Norvēģijā faktiski ir ieviesta cita minimālā alga, no kuras obligāti jāmaksā nodokļi.
Beļģijas pieredze
«Beļģijā ir trīspusējās (valsts, darba ņēmēju un uzņēmēju) sadarbības institucionālā platforma, kuru veido Valsts nodarbinātības padome (rūpējas par sociāliem jautājumiem, pārrunu organizēšanu par koplīgumu slēgšanu nozarēs) un Centrālā ekonomikas padome (sagatavo tehnisku atskaiti par darbaspēka izmaksu maksimālo iespējamo pieauguma slieksni, kam savukārt ir izšķiroša nozīme nozaru koplīgumu slēgšanas sarunās). Koplīgums celtniecības nozarē nosaka minimālās stundas likmes sešās kategorijās celtniecības darbu veicējiem atkarībā no kvalifikācijas,» Beļģijas praksi izskaidro N. Štāls. Viņš steidz piebilst, ka minimālās stundas likme ir noteikta arī meistariem un brigāžu vadītājiem.
Norvēģu stāsts
Nedaudz citāda sistēma ir Norvēģijā. «Norvēģijā ir izveidotas speciālas institūcijas – Norvēģijas algu noteikšanas Tehnisko aprēķinu komiteja (TAK) un Valdības kontaktkomiteja, kurā notiek sociālo partneru diskusijas,» skaidro N. Štāls. TAK izveidota, lai sociālie partneri – arodbiedrības, darba devēju organizācijas un valsts iestādes – gūtu vienotu priekšstatu par stāvokli Norvēģijas ekonomiskajā situācijā. Pirmo reizi TAK tikusi sasaukta 1967. gadā, pārstāvjus tajā ievēl uz četriem gadiem. TAK ir arodbiedrību, biznesa, valsts, pašvaldību un akadēmisko iestāžu pārstāvji. «TAK ik gadu gatavo ziņojumu, kurā tiek ņemts vērā algu apmēra pieaugums pēdējos gados dažādās profesiju grupās, izaugsme atkarībā no dzimuma, nozares, izglītības; patēriņa cenu līmeņa izmaiņas; konkurences tendences dažādās nozarēs; makroekonomiskie rādītāji, eksporta tendences; ieņēmumi mājsaimniecībās. Šo mehānismu atzīst visi sociālie partneri, un tas tiek ņemts par pamatu nākotnes vienošanos slēgšanai, t.sk. pārrunām par darba samaksas pieaugumu,» uzsver N. Štāls. Viņš gan piebilst, ka Norvēģijā nav noteiktas minimālās algas likmes, taču koplīgumu pārklājums ir 75%, 52% darbinieku ir arodorganizāciju biedri, bet aptuveni 70% darba devēju ir apvienojušies organizācijās, daudzās nozarēs, tostarp būvniecībā. Minimālās algas likmes noteiktas darba koplīgumā. Koplīgumā noteiktās darba samaksas principu ievērošanu uzrauga Norvēģijas darba inspekcija.
Latvijā arī var
«Divritenis Latvijā nav jāizdomā, vienkārši ir jāpiemēro Beļģijas vai Norvēģijas pieredze,» tā uz jautājumu, kas būtu jādara Latvijā, atbild N. Štāls. Viņš atgādina, ka Latvijā kopš šā gada jau ir ieviests minimālās algas nodoklis, ja attiecīgajā uzņēmumā nav neviena darbinieka un valdes locekļi par savu darbu nesaņem atlīdzību, bet kopējais apgrozījums 2014. gadā ir lielāks par 12 678 eiro. «Latvijā pat īstenībā nevajag kādu speciālu minimālo algu celtniekiem, jo, lai noteiktu atšķirīgu minimālu darba samaksu kādā konkrētā nozarē, slēdzama ģenerālvienošanās starp darba devēju organizāciju (organizāciju apvienību) un darbinieku arodorganizāciju,» norāda N. Štāls. Viņš savu sacīto pamato ar Darba likumā paredzēto. (Ja darba devēju organizācijas vai darba devēju organizāciju apvienības biedri kādā nozarē nodarbina vairāk nekā 50% darbinieku vai ja viņu preču apgrozījums vai pakalpojumu apjoms ir vairāk nekā 60% no nozares preču apgrozījuma vai pakalpojumu apjoma, tad ģenerālvienošanās, kuru noslēgusi darba devēju organizācija vai darba devēju organizāciju apvienība un darbinieku arodbiedrība vai darbinieku arodbiedrību apvienība (savienība), ir saistoša visiem attiecīgās nozares darba devējiem un attiecas uz visiem darbiniekiem, kurus nodarbina šie darba devēji. Attiecībā uz minētajiem darba devējiem un darbiniekiem ģenerālvienošanās stājas spēkā dienā, kad tā publicēta Latvijas Vēstnesī, ja tajā nav noteikts cits spēkā stāšanās laiks.) «Tātad instruments Latvijā ir līdzīgs tam, kāds ir Norvēģijā un Beļģijā, ir vajadzīga tikai gribēšana minēto ģenerālvienošanos īstenot,» secina N. Štāls.
Iespējams, šis instruments līdz šim būvniecības jomā nedarbojas tāpēc, ka nav noteikti papildu kvalifikācijas un profesiju līmeņi, kas var radīt būtiskas atšķirības vidējā nozares algā atkarībā no darbības specifikas. Attiecīgi tāpēc arī nav iegūstams šis 50% slieksnis. «Ja to nevar īstenot bizness, tad ar priekšlikumu jānāk arodbiedrībām un valstij – par nozari atbildīgajai Ekonomikas ministrijai kopā ar VID,» tā uz jautājumu, ko darīt, ja biznesam kaut kas šajā jautājumā neizdosies, atbild N. Štāls. Viņaprāt, labāk ir minētais risinājums, nevis nodokļu pacelšana, piemēram, PVN par vienu, diviem vai pat trijiem procentpunktiem, jo tas sitīs pa kabatu visiem, bet augstākas minimālās algas prasība ietekmēs tikai negodprātīgos būvniekus. «Jā, šāds risinājums nepatiks daudzām būvkompānijām, taču pret šo ideju nevar iestāties nodokļus maksājošie celtnieki, valsts pārvalde un sabiedrība,» – tā N. Štāls.
