Āfrikas cūku mēri Pārtikas un veterinārā dienesta nospraustais zonējums neaptur – mežacūkas turpina pārvietoties, taču apgrūtinājumi ir vienīgi cūkkopības nozarei
Šajā biznesā pašlaik jārēķinās ar divām vājajām vietām – gaļas zemo cenu un Āfrikas cūku mēri (ĀCM), sarunā ar DB atzīst Latvijas Cūku audzētāju asociācijas direktore Dzintra Lejniece.
Vai situācijas temperatūra cūkkopībā ir tik slimīgi augsta, kā izskan?
Tā ir, jo Eiropas Savienības cūkgaļas pašapgāde ir aptuveni 110%, tātad joprojām jārēķinās ar pārprodukciju. No 10% eksportētā apjoma 24% patērēja Krievija. Situācija ir tāda, ka cena joprojām ir zema visā ES, tāpēc jāmeklē instrumenti situācijas normalizēšanai. Te jārunā par jauniem noieta tirgiem un cūkgaļas privāto uzglabāšanu. Šī gada maijā, kad «iedarbināja» cūkgaļas privāto uzglabāšanu, cena patiešām aizgāja uz augšu. Neskatoties uz to, Eiropas cūkkopji bija bažīgi, vai tas būs uz ilgu laiku. Kad beidzās termiņš, uz kuru bija gaļa ielikta privātā uzglabāšanā un tā atgriezās tirgū, cena uzreiz noslīdēja zem eiro par dzīvsvara kilogramu.
Īsumā – nozarei šobrīd ir divas lielākās problēmas: zemā cena, ko nosaka Krievijas embargo radītā pārprodukcija Eiropas tirgū, kā arī ĀCM Baltijas valstīs un Polijā. Tas mūs ierobežo jaunu noieta tirgu meklēšanā, jo Eiropas Komisijas noteiktais ĀCM apkarošanas lēmums nosaka ierobežojumus teritorijās – slimības skartajās zonās, no kurām trešā ir visbīstamākā un kur ĀCM konstatēts gan mājas, gan mežacūkām. Ja ferma izpilda visas biodrošības prasības, bet atrodas šajā zonā, tā vienalga nevar bez ierobežojumiem strādāt un tirgoties. Tā kā bizness tiek ievērojami traucēts, jāpieņem lēmums – likvidēties vai mirt lēnām. Nosacījumi ir ļoti stingri – dzīvas cūkas un sivēnus nedrīkst izvest ārpus trešās zonas. Ja ir pilns cikls un sava kautuve, var mēģināt darboties zonas robežās. Ja saimniecība atkarīga no nobaroto cūku uzpircējiem vai tirgo sivēnus, stipri apgrūtināta uzņēmuma rentabla darbība un pastāvēšana.
Cena zem eiro izklausās arī stipri zem pašizmaksas.
Protams. Latvijā pašizmaksa vienam dzīvsvara kilogramam ir visai augsta – vidēji 1,2 eiro, jo valstī salīdzinoši daudz ir nelielu saimniecību. Izmaksas, uz vienu dzīvnieku rēķinot, ir lielākas. Vērtējot pašizmaksu, mēs runājam arī par ieguldījumiem fermu rekonstrukcijā, kas tika veikti, lai sakārtotu uzņēmumus atbilstoši vides prasībām, piemēram, izveidotu mēslu krātuves pēc cūku labturības prasībām, lai varētu strādāt efektīvi un ražot cūkgaļu tādā pat līmenī kā citur Eiropā – gan pēc pašizmaksas, gan citiem parametriem. Prasības izsekojamībai un kvalitātei ir ļoti augstas, kopumā ES ir priekšgalā dažādu jaunu, finanšu ietilpīgu prasību ieviešanā. Te jāpiemin ķirurģiskās kastrācijas un astu kupēšanas aizliegums no 2018. gada, lai gan tie bija pašsaprotami rutīnas darbi cūkkopības nozarē. Izmaiņas ir nozarei papildu izmaksas. Turklāt ne tik sen, pēc iestāšanās ES, ražotāji ņēma dārgus kredītus bankās un ar ES līdzfinansējumu veica fermu modernizāciju. Daža laba ferma joprojām šo slogu jūt un maksā. Tāpat kā prasības, mainās arī tehnoloģijas, tāpēc jābūt nemitīgā pilnveidošanās procesā, lai spētu palikt apritē.
Vai kāds no vietējiem lielajiem spēlētājiem ir izstājies no spēles pašreizējo grūtību dēļ?
Viena no fermām ir likvidējusi sivēnmātes, tagad kūtis principā ir tukšas. Cita liela ferma, Cirmas bekons, ievērojami samazinājusi darbību tieši ĀCM radīto tirgus traucējumu dēļ. Tie ir divi skaudrākie piemēri, bet nelielas fermas, kas pārtraukušas darbību, gan ir vairākas. Pašlaik jaunu spēlētāju nozarē, visticamāk, nebūs, jo ienākt biznesā ir ārkārtīgi riskanti.
Visu interviju Biodrošības eskalācija nosargā lielfermas lasiet 17. septembra laikrakstā Dienas Bizness.