Šajās dienās bieži ir dzirdami apgalvojumi, ka Dziesmu svētki ir latviešu tautas nacionālais simbols, ka tā ir mūsu pašapliecināšanās iespēja, ka šāds pasākums ir kaut kas unikāls visas pasaules kontekstā, jo nekur citur tas nenotiek tik vērienīgi. Nebūs melots arī, apgalvojot, ka šie svētki dod pietiekami lielus ienākumus gan Rīgas pilsētai, gan arī valstij kopumā, ņemot vērā, ka tie piesaista ne tikai vietējos iedzīvotājus, bet arī visnotaļ daudz ārvalstu tūristus, kuri šeit ir atbraukuši gan uzdziedāt, gan vienkārši pavērot svētku ietvaros piedāvātos pasākumus.
Tas viss ir skaisti un pareizi! Bet, kā zināms, visām monētām ir arī otra puse...
Pirmkārt, jau 2008. gadā bija izstrādāts lielās Mežaparka estrādes rekonstrukcijas jeb pārbūves plāns, kas joprojām nav realizēts, lai gan ir pagājuši jau pieci gadi. Tā vietā kaut kas tiek pielabots, piekrāsots, salāpīts. Protams, svētki tur notikt var un estrāde tiek atzīta par tehniski drošu, tomēr runāt par tās modernizāciju un paplašināšanu joprojām nav iespējams.
Otrkārt, Dziesmu svētku virsdiriģenti arvien uzstājīgāk sāk runāt par to, ka koru kultūras attīstība valsts līmenī ir nevis otrajā plānā, bet principā nav vispār nekādā plānā. Cita starpā tiek pat skaidri pateikts – ja valsts attieksme arī turpmāk būs tikpat nihilistiskā līmenī kā šobrīd, perspektīvā varam rēķināties ar ievērojami zemāku svētku līmeni, turklāt kori dziedās instrumentu pavadījumā. Iemeslus šādai situācijai atrast nemaz nav grūti. Sportisti jau sen ir pieraduši, ka brīžos, kad viņi gūst starptautiska līmeņa panākumus, uzreiz klāt ir kāda no valsts augstākajām amatpersonām, kas plati smaida, spiež roku un sauc par Latvijas lepnumu, taču nebūt nav tik steidzīgi, kad runa ir par atbalstu tam pašam sporta veidam – tad nākas meklēt privātos atbalstītājus. Līdzīgi ir iznācis arī ar Dziesmu svētkiem – gozēties to fonā patīk daudziem, bet attieksme mainās, kad runa ir par šīs kultūras jomas attīstību ilgtermiņā.