Jau labu laiku tiesu virzienā straumēm plūst kreditoru (galvenokārt jau kredītiestāžu) pieteikumi par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu. Kreditoru mērķis ir vienkāršs - atgūt parādu ātri, lēti un neļaujot parādniekam celt iebildumus (uzsākt ilgstošu strīdu). Šādu efektīvu instrumentu kreditoriem nodrošina Civilprocesa likuma 50.nodaļas «Saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana» tiesību normas. Taču, kā jau jebkura instrumenta pareizai pielietošanai, arī šim ir nepieciešama attiecīga sākotnējā sagatavotība. Nešaubīgi, vairums kredītiestāžu, izsniedzot aizdevumus, šāda instrumenta izmantošanas iespēju domās ir paredzējušas, bet vai praktiskais sagatavošanās process ir bijis pietiekoši rūpīgs?
Ne velti ir teiciens: «Cik juristu, tik viedokļu». Saskaņā ar Civilprocesa likuma 50.nodaļu pieteikums par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu iesniedzams rajona (pilsētas) tiesā. Pieteikumu tiesnesis izskata un lēmumu pieņem vienpersoniski, bez lietas dalībnieku klātbūtnes. Tātad, 34 rajonu (pilsētu) tiesas sareizinot ar tajās esošo tiesnešu skaitu, sanāk iespaidīgs viedokļu kopums, kurš, turklāt, nav pārsūdzams. Tā rezultāts ir ievērojams skaits tiesnešu lēmumu, kuros šādi pieteikumi tiek noraidīti.
Lai padarītu saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas instrumenta pielietojumu efektīvāku, Latvijas Republikas Augstākā tiesa ir veikusi pētījumu (publicēts Augstākās tiesas mājas lapā: at.gov.lv) par tiesu praksi saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanā, izvērtējot jaunāko tiesu praksi, tajā skaitā, Augstākās tiesas Senāta tiesiskās atziņas, kas veido judikatūru attiecīgajā tiesvedībā. Tā rezultātā ir tapusi „lietošanas instrukcija”, kurā, manuprāt, būtu lietderīgi laicīgi ieskatīties jebkuram kreditoram, kurš gatavojas iesniegt tiesā pieteikumu par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu; parādniekam, kurš vēl cenšas panākt vienošanos ar kreditoru, kā arī īpaši personām, kuras tikai plāno slēgt darījumus, attiecībā uz kuriem pieļaujama saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana, t.i. darījumus, kuri tiks nodrošināti ar publisku hipotēku vai komercķīlu, darījumus par naudas samaksu vai kustamās mantas atdošanu, darījumus par īpašuma nomu vai īri, kā arī darījumus ar vekseļiem.
Augstākās tiesas pētījums ir apjomīgs, taču, šoreiz vēlos īpašu uzmanību vērst uz pētījuma secinājumiem, kuri, manuprāt, būtu saistāmi ar pašreiz vienu no aktuālākajiem finanšu saistību jautājumiem, t.i., hipotekāro parādu piedziņa, izmantojot saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas instrumentu.
Īsi izanalizēsim nu jau klasisku piemēru: starp kreditoru un aizņēmēju noslēgts kredīta līgums nekustamā īpašuma iegādei, kurš nodrošināts ar publisku hipotēku (visbiežāk uz minēto īpašumu), kā arī dažreiz ar papildu nodrošinājumu – trešās personas galvojumu. Gan kredīta līgums, gan galvojuma līgums, visticamāk laika un finanšu taupības nolūkos, ir noslēgti privātā kārtībā, t.i., tie nav apliecināti pie notāra (šeit domāts tā saucamais notariālais akts, lūgums nejaukt ar parakstu notariālu apliecināšanu). Saskaņā ar Civilprocesa likumu un Augstākās tiesas pētījumu kreditoram ir izvēles tiesības lūgt tiesā saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu pēc Civilprocesa likuma 400.panta pirmās daļa 1.punkta: „pēc līgumiem par saistībām, kas nodrošinātas ar publisku hipotēku vai komercķīlu” vai 2.punkta: „pēc notariāli apliecinātiem un tiem juridiskā spēka ziņā pielīdzinātiem terminētiem līgumiem par naudas samaksu vai par kustamās mantas atdošanu”, citiem vārdiem sakot, (i) vēršot piedziņu uz ieķīlāto mantu vai (ii) visu parādniekam piederošo mantu un naudas līdzekļiem. Tā kā minētajā piemērā ne kredīta līgums, ne galvojuma līgums nav apliecināts notariāli (nav notariāla akta formā), kreditors, slēdzot konkrēto darījumu, sevi ir ierobežojis jau tik tālu, ka ātra un ekonomiska piedziņa ir iespējama tikai uz ieķīlāto īpašumu, turklāt, tajā vērtībā, kāda ieķīlātajam īpašumam būs uz tā realizācijas brīdi (kas kreditoriem ir īpaši neizdevīgi šodien, kad atsevišķu ķīlas priekšmetu vērtība ir kritusies vairākas reizes). Tādējādi, prasījums pret galvinieku (galvotāju), kā arī prasījums pret parādnieku atlikušajā parāda apmērā būs vēršams tikai prasības tiesvedībā, t.i., rēķinoties ar lielākiem tiesāšanās izdevumiem un iespējamu tiesāšanos trīs instancēs vairāku gadu garumā. Šeit apzināti neatsaucos uz Civilprocesā paredzēto saistību piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā, tā kā šis process arī lielā mērā ir atkarīgs no parādnieka vēlmes tam piekrist.
Neskatoties uz to, ka minētajā piemērā kreditoram vismaz vēl ir atlikusi iespēja ātrai piedziņai ieķīlātā īpašuma vērtības apmērā, Augstākās tiesas apkopojums norāda uz vēl dažām niansēm, kuras ņemamas vērā, lai tiesneša lēmums kreditoram visticamāk būtu pozitīvs:
- brīdinājumā, kurā kreditors informē parādnieku par plānoto pieteikuma par saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanu iesniegšanu tiesā, jābūt prasījumam izpildīt saistību, parāda precīzam apmēram (atsevišķi norādot pamatparāda summu, procentus un līgumsodu), parāda summas samaksas beigu termiņam, kā arī norādei par plānoto vēršanos tiesā;
- kreditoram ir jābūt pierādījumiem par minētā brīdinājuma izsniegšanu pašam parādniekam. Augstākās tiesas apkopojums kā pierādīšanas līdzekļus min parādnieka parakstu uz brīdinājuma otra eksemplāra vai zvērināta tiesu izpildītāja sastādītu aktu par brīdinājuma izsniegšanu vai neizsniegšanas iemesliem. Ierastais ierakstītais sūtījums ar atpakaļpaziņojumu vairs netiek viennozīmīgi vērtēts kā pierādošs, ka sūtījumu ir saņēmusi konkrētā persona. Kreditora interesēs būtu jau pie kredīta līguma slēgšanas vienoties ar aizņēmēju, ka šāds iepriekšējs brīdinājums nav nepieciešams;
- pieprasītam līgumsodam ir jābūt samērīgam ar pamatparādu un pieteikumā ir precīzi norādāms līgumsoda aprēķins. Tiesu praksē nereti pieteikums tiek noraidīts, ja līgumsods pārsniedz parāda summu.
Augstākās tiesas apkopojums ietver analīzi un secinājumus par vēl virkni jautājumiem, kuri, manuprāt, ir īpaši aktuāli šodien, kad piesardzības līmenis darījumu slēgšanā ir sasniedzis iepriekš neiedomājamu augstumu. Esmu pārliecināts, ka veicot rūpīgākus darījuma sagatavošanas priekšdarbus (piemēram, kredītu un galvojumu līgumu notariālu apliecināšanu), lai arī tie var prasīt papildu finansiālus un materiālus resursus, ieguvums var būt vairākkārtīgi lielāks.
Lai arī pirmais iespaids par iepriekš minēto var vedināt uz domu, ka tas jau viss ir nepieciešams tikai kreditoru interešu aizsardzībai, manuprāt, gala rezultātā no skaidra un precīza saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas procesa ieguvējs būs ne viens vien parādnieks, tā kā tiesāšanās izdevumi, kurus gala rezultātā parādniekam var nākties atlīdzināt kreditoram saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas procesā un prasības tiesvedībā, var būtiski atšķirties - saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas procesam par labu.