30. oktobrī pirmizrādi piedzīvo producentu grupas HansaMedia dokumentālā filma Ešafots. Soda izrāde, kas meklē atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem - vai ļaunumu var uzveikt ar ļaunumu un vai atmaksa, lai cik pelnīta, var būt taisnīga?
Filma tapusi pēc skandalozā un ietekmīgā advokāta Andra Grūtupa grāmatas Ešafots motīviem, taču, kā uzsver scenārija autors HansaMedia galvenais redaktors Ilmārs Latkovskis, tā nav grāmatas ekranizācija. Lai gan sižeta pamatā ir Ešafotā aprakstītā 1946. gada prāva Rīgā, kurā tiesāja un publiski pakāra septiņus vācu ģenerāļus, filma vairāk iedziļinās sociāli psiholoģiskā jautājumā par atmaksu, par atriebību - «to ļaunumu, kas pamostas no atmaksas alkas, mēs meklējam lielās vēsturiskās personībās un politiskos režīmos, bet pamatā tās lietas ir daudz cilvēcīgākas savā sākotnē un tad izaug mīti, tad izaug vēstures interpretācijas un tad ir attaisnojumi dažādām zvērīgām izrīcībām».
Tieši laikā
Sodīto vācu ģenerāļu «nodarījumu pakāpes bija ļoti dažādas. Taču toreiz nevienu tas neinteresēja. Soda izrāde vieniem kalpoja par apmierinājumu, citiem par biedu. Šajā soda izrādē ļoti spilgti fokusējās vairāku gadsimtu atmaksu ķēdes vēsture.» Tā par filmu raksta I. Latkovskis.
Jautāts, kādēļ šādam tematam ķerties klāt tieši šobrīd, kad daudzi, visticamākais, oponēs, ka drūmā jau tāpat gana, A. Latkovskis atzīst, ka «tas ir mūžīgi aktuāls jautājums. Nevar teikt, ka ļoti speciāli tagad vajadzēja uztaisīt filmu uz kādu politisko aktualitāti. Kaut gan sakritības, ja pievērš uzmanību, ir ļoti lielas. Sākotnējā orientācija filmai bija uz divu totalitāro režīmu sadursmi, bet tad, vairāk nekā gadu domājot par šo ideju, pamazām no tā atteicāmies. Ne jau totalitārais režīms tās baisās personības izveido. Ir tieši otrādi - baisās personības izveido režīmus, kas aizrauj konjunktūristus un gļēvus līdzskrējējus. Ļaunuma dzimšana ir daudz cilvēciskāka, nekā mums gribētos domāt. Un tādas baisas personības ar baisajām idejām izveidojas tādos juku laikos, tādos vājas demokrātijas laikos, kādi šobrīd ir Latvijā».
Vienlaikus I. Latkovskis uzskata, ka filma valdošo negāciju gaisotni vēl vairāk nepapildinās, jo «domāju, ka šī filma rada pavisam citas kategorijas pārdomas. Tā ir cita smaguma dimensija...tas ir jautājums, kam vajadzētu vedināt uz garīgām pārdomām un atklāsmēm. Šodienas grūtums ir ikdienas ekonomiski politiskajā dzīvē».
Gribēja izstāstīt
«Grāmatā ir pamatīgs arhīva materiāls savākts un izdarītais darbs ir diezgan unikāls,» atzīst I. Latkovskis. Papildus tam pētīti arhīvi, iztaujāti aculiecinieki, kas notikuma laikā bija jaunieši un bērni. «Tādu ir diezgan daudz, tai skaitā akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš arī filmā ir.» Daļu aculiecinieku ieteicis A. Grūtups, bet citi atrasti ar HansaMedia producētā raidījuma Viss notiek starpniecību. Atsaucība bijusi liela. «Tas ir bijis spilgts dzīves notikums daudziem cilvēkiem, par ko visus šos gadus viņi ne īpaši varējuši runāt. Visu mūžu ar to dzīvojuši, noslēptu bezapziņā, un grib izrunāt,» domā I. Latkovskis. Tiesa gan, stāstot par piedzīvoto, detaļu apraksts cilvēkiem reizēm bijis atšķirīgs. I. Latkovskis piekrīt, kad saku - vēsture lielos vilcienos ir notikumu interpretācija. «Šoreiz tas ir par tādām cilvēcīgām lietām, ideoloģiski ņemot, vēsture ir pagātnes skaidrošana no mūsu šīsdienas interesēm. Ir ļoti grūti izveidot objektīvu vēsturi - mēs cenšamies no mītiem atbrīvoties. Par Otro pasaules karu - mēs dzīvojam ar mītiem no abām pusēm Latvijā - gan no krievu, gan latviešu puses.» Viņš ļoti gribētu, lai filma ļautu paplašināt izpratni par notikušo: «Filma nevar viest papildu skaidrību. Papildu uzmanību viesīs, es domāju, noteikti. Ja cilvēki iecērtas un turas pie saviem mītiem, tad nekas uz priekšu nevirzīsies, tikai vēl vairāk tiek sašūpota tā laiva. Ļoti gribētos, lai cilvēki pamēģina vienu brīdi nomierināties un teiktu: labi, mēģināšu uz brīdi tajos otrajos ierakumos iekāpt un paskatīties no tās puses, nevis uzreiz kliegt - tas ir tāds un tas ir tāds. Tas būtu ļoti labi.»
Kvalitātes apliecinājums
I. Latkovskis neslēpj, ka viens no iemesliem, kādēļ filma tapusi divus gadus, bijis smagais materiāls - ilgstoši strādājot ar to, tā piesūcies ar negācijām, ka nekas cits neatliek, kā uz laiku to mest pie malas un mēģināt paskatīties no malas. «Tā vienkāršoti sakot, var nojūgties, ar tik smagu tematu strādājot,» atzīst scenārija autors.
Otrs iemesls - finanses. Filma tapusi bez Kultūrkapitāla fonda vai Nacionālā kinocentra atbalsta. No Kultūrkapitāla fonda HansaMedia pat nav centusies lūgt palīdzību, jo bijusi pārliecība, ka pēc ievirzes filma ir tāda, ka naudu nedabūtu tikpat. Savukārt pie Nacionālā kinocentra durvīm klauvēts trīs reizes, tomēr nesekmīgi.
«Par rentablu vai peļņu nesošu pasākumu filmu uzskatīt nevar. Tā sagatavos augsni citiem darbiem, jo ir plāni vairāk attīstīt dokumentālo firmu virzienu. Līdz šim HansaMedia galvenokārt strādājusi ar TV raidījumiem,» neslēpj I. Latkovskis.
Pēc 30. oktobrī paredzētās pirmizrādes Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē tūlīt uz kinoekrāniem tā nenonāks, taču līdz gada beigām to paredzēts izrādīt. HansaMedia vēlas to parādīt arī televīzijas skatītājiem.
Ešafots. Soda izrāde scenārija autors ir I. Latkovskis, režisors - Jurģis Tūbelis, producente - Gundega Tabaka, bet komponists - Mārtiņš Brauns, kas, kā uzskata I. Latkovskis, liecina, ka vienu profesionālās kvalitātes pārbaudi filma jau izturējusi. Filmā izmantoti dokumentāli kadri, daļa ar Valmieras teātra aktieri Tālivaldi Lasmani, kas «varētu būt viens no vācu ģenerāļiem Frīdrihs Jekelns», filmēta bijušajos čekas pagrabos.