Tieši masveida iedzīvotāju emigrāciju var pamatoti uzskatīt par vienu no svarīgākajām 2009. gada ekonomiskās krīzes ilgtermiņa sekām Latvijā.

2008. - 2012. gadā no valsts izbrauca 160 tūkst. cilvēku – divreiz vairāk nekā iepriekšējo piecu gadu laikā. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka cilvēku atmiņās šī krīze asociējas ar masveida emigrāciju. Vai arī pašreizējā Covid-19 krīze (uzreiz pēc gaisa satiksmes atjaunošanas) radīs masveida emigrāciju tāpat, kā tas bija 2009. gada krīzē? Uzskatu, ka emigrācijas būtiska pieauguma šoreiz nebūs, un šajā rakstā vēlos pamatot savu viedokli.

2019. gadā migrācijas saldo (iebraukušo un izbraukušo cilvēku starpība) bija tuvāka nullei nekā jebkad, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī emigrācija (cilvēku aizbraukšana) bija rekordzema (1. attēls).

Emigrantu galamērķis pārsvarā ir Rietumeiropa un Skandināvija, emigrantu plūsmu galvenokārt nosaka bezdarba un ienākumu atšķirība starp Latviju un pārtikušajām Eiropas valstīm. Proti, nekas cits tik ļoti nepalielina cilvēku izbraukšanu no valsts kā augsts bezdarbs un zemi ienākumi. Emigrācijas pieaugumu pēc 2009. gada krīzes galvenokārt noteica tas, ka bezdarbs Latvijā kāpa ievērojami straujāk nekā attīstītākajās Eiropas valstīs (2. attēls), arī ienākumu kritums bijis lielāks.

Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča ieskatā bijušā premjera, pašreizējā ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (JV) lidojumi ar privātajām lidmašīnām varētu nebūt samērīgi un ekonomiski izdevīgi.

Rinkēvičs intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta panorāma" piekrita, ka Covid-19 laikā un dažādu neplānotu vizīšu dēļ politiķiem būtu jābūt iespējai izmantot speciālos reisus. Taču viņš ir bažīgs par to, vai tas nav kļuvis par tādu praksi, kur vairs netiek vērtēts samērīgums un lētākās iespējas.

"Šeit jāsaka, ka informācija, ar ko iepazīstamies, rāda, ka, visticamāk, tā nav bijis un varēja lidot arī ar komercreisiem," sacīja Valsts prezidents.

Viņš arī uzskata, ka Kariņa komunikācija par šo situāciju nav bijusi ļoti veiksmīga, uzsverot, ka sabiedrībai minētais ir jāskaidro. Arī Valsts kancelejas skaidrojumi neesot pietiekami. Rinkēviča ieskatā Valsts kontroles iesaiste procesa izvērtēšanā varētu būt veiksmīga, saprotot, vai procesā ievērots samērīgums.

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Bez Covid-19 pandēmijas radītajiem izaicinājumiem, valdībai ir jārisina arī tādas ielaistas problēmas kā iedzīvotāju emigrācija, kvalificēta darba spēka trūkums un arvien augošais birokrātijas slogs.

Tā, tiekoties ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidentu Aigaru Rostovski, sprieduši Vidzemes biznesa vides pārstāvji

Diskutējot par valdības ceturtdien atbalstīto Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) plāna projektu, Vidzemes reģiona uzņēmēji pauda bažas, vai fonda izlietojums sekmēs vienmērīgu valsts attīstību, uzsverot to, ka būtisku pienesumu valsts budžetam sniedz arī uzņēmumi reģionos, taču fonda līdzekļus pamatā plānots izlietot Rīgā.

Savukārt, diskutējot par Covid-19 pandēmijas mazināšanas ierobežojumiem, Vidzemes biznesa vides pārstāvji uzsvēra reģionālo iedzīvotāju problemātiku pielāgoties ilgajiem tirdzniecības ierobežojumiem.

2022.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,876 miljoni iedzīvotāju - par 17 500 mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

CSP Sociālās statistikas departamenta direktore Baiba Zukula norāda, ka iedzīvotāju skaita samazinājums pēdējā gada laikā pielīdzināms pašreizējam Salaspils iedzīvotāju skaitam, un tas saistīts ar negatīvu dabisko pieaugumu, mirstībai būtiski pārsniedzot dzimstību, un ne vairs ar migrāciju, iedzīvotājiem izbraucot no valsts.

Iedzīvotāju skaits pērn saruka straujāk - par 0,92% salīdzinājumā ar 0,76% gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,91% un migrācijas dēļ - par 0,01%. Līdz ar Ukrainas pilsoņu, kuri pieprasījuši Latvijas valsts pagaidu aizsardzību, skaita pieaugumu prognozējams, ka pozitīva migrācijas dinamika varētu turpināties.

Vairāk nekā ceturtdaļa no visiem emigrantiem no Latvijas ir jaunieši vecumā no 15 līdz 29 gadiem, rāda Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Jāteic, ka augstskolu beigušo jauniešu vidū emigrantu ir krietni mazāk un darbu veicas atrast labāk nekā mazāk izglītotākiem vienaudžiem, tomēr izbraukšanas tendence saglabājas. Jauniešu emigrācija ar sekām. Kopumā kopš 1990. gada Latviju ir pametuši vairāk nekā 600 tūkstoši cilvēku, un šobrīd no vairuma aizbraukušo pirmsākumos nav pamata gaidīt atgriešanos dzimtenē.

Visu laiku kopējā tendence ir, ka tieši jaunieši līdz 30 gadiem dzimteni pametuši vairāk nekā citās vecuma grupās, bet caurmērā emigrantu jauniešu vidū ir aptuveni puse no visiem aizbraukušajiem. Caurmērā puse no aizbraukušajiem jauniešiem divu vai trīs gadu laikā atgriežas, par ko liecina CSP dati un pētījumi.

2020. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,908 miljoni iedzīvotāju, kas ir par 12,3 tūkstošiem mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati.

2019. gadā starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits samazinājās par 3,4 tūkst., kas ir zemākais rādītājs kopš 1989. gada, bet negatīva dabiskā pieauguma rezultātā – par 8,9 tūkst.

Aizbraucēju pārsvars pār atbraucējiem iedzīvotāju skaita samazinājumā dominēja no 2008. līdz 2016. gadam, bet, sarūkot emigrācijai, pēdējos trīs gados negatīvais dabiskais pieaugums ir bijis lielāks par negatīvo migrācijas plūsmu starpību. Pēdējos trīs gados iedzīvotāju skaits kopumā sarūk lēnāk – samazinājuma temps pērn bija 0,64 % salīdzinājumā ar 0,74 % 2018. gadā un 0,81 % 2017. gadā.

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 18,8 tūkst. bērnu (par 528 mazāk nekā 2018. gadā) un nomira 27,7 tūkst. cilvēku (par 1 101 mazāk). Mirušo skaits pērn bija zemākais pēdējo 47 gadu laikā – pēdējo reizi tik zems mirušo rādītājs (27,3 tūkst.) bija 1972. gadā. Samazinoties mirušo skaitam, negatīvais dabiskais pieaugums ir sarucis un bija 8,9 tūkst (2018. gadā tas bija 9,5 tūkst.).

Triju gadu laikā Latviju pameta 15,4 % no Ventspils Augstskolas programmas Datorzinātnes, 10,5 % no LU programmas Matemātiķis statistiķis, 7,7 % no RSU programmām Audiologopēdija, Fizioterapija, Rehabilitācija, Uzturzinātne, 7,1 % no RTU programmām Ražošanas tehnoloģija, Inženiertehnika, mehānika un mašīnbūve un 7,0 % no LU programmas Bioloģija 2017. gada absolventiem.

Šoreiz tiek pabeigts augstskolu absolventu monitoringa apskats. Privāto koledžu un augstskolu atalgojums, absolventu reģionālais sadalījums programmu līmeni tika aplūkots DB 14. marta rakstā Privāto augstskolu absolventu sasniegumi. Šajā rakstā tiks aplūkoti citi privāto augstāko izglītības iestāžu absolventu rādītāji programmu vai programmu grupu līmenī, kā arī noslēguma dati par visām - gan valsts, gan privāto mācību iestāžu - programmām ar vislielāko emigrāciju un programmām, par kuru absolventiem ir liels datu trūkums.

Rakstā tiek izmantoti augstskolu absolventu monitoringa rezultāti, tā laikā tika apzināti visi augstāko izglītības iestāžu (gan valsts, gan privāto augstskolu un koledžu) absolventi no 2017. līdz 2019. gadam un tas, kā, līdz pat 2020. gadam ieskaitot, izvērtās Latvijas augstāko izglītības iestāžu absolventu darba gaitas, atalgojums, ekonomiskā darbība, migrācija utt. Latvijas augstākās izglītības iestādes tiek iedalītas četrās lielās grupās - valsts augstskolās, privātajās jeb juridisko personu dibinātajās augstskolās, valsts koledžās un privātajās koledžās.

Ja izsenis Latviju varēja uzskatīt par valsti, kas cieš no darbaspēka emigrācijas, tad pašlaik situācija ir sākusi mainīties. Proti, atbilstoši jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada sākumā pirmo reizi kopš 1990. gada vairāk iedzīvotāju atgriezās nekā aizbrauca, pozitīvo migrācijas starpību veidoja gan reemigranti, gan Ukrainas kara bēgļi.

Latvija sāk kļūt par imigrācijas valsti, tāpēc līdztekus jautājumam, kā mazināt sava cilvēkkapitāla zudumu, ir jārisina arī tas, kāda būs valsts imigrācijas politika. Atkarībā no tās tautsaimniecība var iegūt vai zaudēt.

Emigrācija un tās ietekmes var būt ļoti dažādas. Tā var radīt cilvēkkapitāla zudumu, padziļināt demogrāfiskās problēmas, saasināt sociālās problēmas, piemēram, ja daļa ģimenes dodas strādāt uz ārvalstīm, bet daļa paliek, kā arī inflāciju – ja naudas pieplūdums no emigrējušajiem ir vērienīgs, kā tas ir dažās Vidusāzijas valstīs vai Moldovā.

Tomēr var būt arī scenārijs, kurā emigrācijai ir pozitīva ietekme. Ja darbs ārzemēs ir īslaicīgs, tad cilvēkkapitāls pieaug, jo cilvēki iegūst jaunas zināšanas, pielāgojas jaunai darba kultūrai un apgūst valodas. Studijas ārzemēs un atgriešanās dzimtenē samazina vajadzību apmācīt noteiktus speciālistus iekšzemē. Uz mājām nosūtītā nauda palīdz paaugstināt dzīves līmeni un dažos gadījumos var sniegt nozīmīgu atbalstu vietējai ekonomikai ar investīcijām un papildu patēriņu.

Apstrādes rūpniecības izlaide pēc pieklājīga izrāviena par 8,2% 2017. gadā pērn vairāk nekā uz pusi samazināja izaugsmes tempus, augot vien par 3.4%.

Bija nozares, kurām veicās labāk, piemēram, kokrūpniecībai, augsto tehnoloģiju nozarēm, un tādas, kurām šis nebija veiksmīgs gads. Viena no apakšnozarēm, kas lika visvairāk vilties, bija pārtikas produktu un dzērienu ražošana. Kādi šķēršļi stājās šīs nozares ceļā?

Šajā rakstā ieskatīsimies detalizētāk, soli pa solim palielinot un pietuvinot skatam dažādu pārtikas produktu grupu ražotāju sekmes un problēmas ilgākā laikā un tieši pēdējos gados.Pārtikas un dzērienu ražošanas pievienotā vērtība veido 21% no apstrādes rūpniecības jeb 2.5% no kopējās pievienotās vērtības. Tātad mēs runājam par gana nozīmīgu tautsaimniecības jomu. Ar šīs nozares produkciju mēs visi saskaramies ik dienu. Nemaz nerunājot par citiem aspektiem – pārtikas kvalitātes nozīmi mūsu veselībā, pārtikas ražošanas lomu valsts ekonomiskās neatkarības kontekstā utt. Tā teikt – var bez daudz kā iztikt, bet bez pārtikas nudien neiztiksim.

Globālos procesos mēģinu saprast – kāds ir virsmērķis, un kas nopelna? Intervija ar līdzīpašnieku vienai no Latvijā lielākajām cūku audzēšanas saimniecībām ar nacionālo kapitālu Kunturi Jurģ Krastiņu.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 18. janvāra numurā lasi:

* Statistika

Vai 2021. gada nogales inflācija ir prelūdija?

* Tēma

Emigrācija caur attālināto darbu.

Krīzes laikā maksātnespēju skaits sarūk.

Uzņēmēju noskaņojums – zem nulles.

* Covid-19 sekas

Nozare atmesta desmit gadus atpakaļ - pēdējos divus gadus visi Latvijas sporta klubi un fitnesa centri strādājuši ar būtiskiem

zaudējumiem, valsts atbalsts nav spējis uzņēmējiem kompensēt pat pusi no zaudētā.

* Spēles noteikumi

Akciju sabiedrību akcionāri būs atrodami Komercreģistrā

2023. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 883 tūkst. iedzīvotāju – par 7,3 tūkst. vairāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Iedzīvotāju skaits pērn pieauga par 0,39 % salīdzinājumā ar gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,78 %, bet migrācijas dēļ palielinājās par 1,17 %. Pozitīvo migrācijas starpību galvenokārt veido 23,5 tūkstoši Ukrainas bēgļu, kuri tiek ieskaitīti patvērumu sniegušās valsts iedzīvotāju skaitā.

Dzimstības lejupslīde turpinās

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 15 954 bērni – par 1 466 bērniem jeb 8,4 % mazāk nekā 2021. gadā, kas ir zemākais rādītājs pēdējo simt gadu laikā, bet nomira 30 731 cilvēks – par 3 869 jeb 11,2 % mazāk nekā gadu iepriekš.

Pērn, mazinoties saslimstībai ar Covid 19, mirstība ir nedaudz samazinājusies, bet tā pārsniedz laiku pirms pandēmijas. Līdz ar mirstības kritumu arī negatīvais dabiskā pieauguma rādītājs ir nedaudz samazinājies (no −17,2 tūkstošiem 2021. gadā līdz −14,8 tūkstošiem pērn), bet joprojām ir tuvs 1996.–1998. gadā reģistrētajam. Savukārt starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits palielinājās par 22 028 cilvēkiem, kas nebija noticis kopš neatkarības atgūšanas.

Itālijas premjerministrs Džuzepe Konte trešdien apliecināja, ka lūgs Eiropas Komisiju (EK) piešķirt Itālijas trūcīgajiem dienvidiem īpašu statusu, lai sekmētu nodarbinātību un aktīvāk vērstos pret organizēto noziedzību.

«Mums ir jācenšas panākt, ka Eiropa atzīst īpašo statusu mūsu dienvidiem, lai mēs varētu veikt ārkārtas pasākumus attīstībai,» sociālajā tīklā «Facebook» pavēstīja premjers pirms došanās uz Briseli, kur viņš tiksies ar EK jauno prezidenti Urzulu fon der Leienu.

Pateicoties īpašajam statusam, valsts dienvidu reģioni iegūs preferenciālu un tiešu piekļuvi dažām Eiropas Savienības (ES) programmām.

Bezdarba līmenis jaunieši vidū šajos reģionos šobrīd ir viens no augstākajiem Eiropā.

Dienvidos vairāk nekā 1,8 miljoni ģimeņu 2018.gadā dzīvoja pilnīgā nabadzībā, liecina jaunākie «Eurostat» dati.

Jaunatnes nodarbinātības problēmu dēļ ietekmīgo organizētās noziedzības grupējumu vervētājiem savus mērķus sasniegt kļuvis vieglāk.

Nepārdomātas un sasteigtas reformas vienmēr noved pie reformējamās nozares krīzes, tajās nodarbināto cilvēku dzīves līmeņa krišanās, nodokļu ieņēmumu sarukuma valsts budžetā un kārtējā emigrācijas viļņa. Šobrīd uz šādas reformas sliekšņa stāv Latvijas trīs lielās ostas.

Šajās ostās strādā tūkstošiem darbinieku, un ikvienam no viņiem ļoti svarīga ir nākotnes prognozējamība, pārliecība, ka arī rīt viņiem būs darbs, un uzņēmums, kurā viņi strādā, jau tā strauji rūkošajos kravu apstākļos spēs turpināt darbu. Tas, kāda būs Latvijas ostu nākotne un kāds ir to ilgtermiņa attīstības plāns, ir viens no galvenajiem jautājumiem, uz kuriem visi ostās strādājošie – gan stividori, gan celtņu operatori, noliktavu darbinieki, dokeri un citi, vēlas saņemt skaidru atbildi. Diemžēl atbildes vietā tik vien ir kā paziņojums, ka reforma būs, un 1. aprīlī grozījumi “Likumprojektā par ostām” tiks skatīti valdībā.

Jau tagad ir skaidrs, ka ostu reforma nav pienācīgi izdiskutēta, mēs neesam dzirdējuši, ka būtu veikts reformas ekonomiskais izvērtējums un skaidri pateikts, kādas sekas tā atstās uz ostās strādājošajiem cilvēkiem. Vai reformas rezultātā tiks piesaistītas jaunas investīcijas, attīstīti jauni pakalpojumi un darba vietu skaits palielināsies, vai arī tās ietekmē potenciālie investori un kravu īpašnieki izvēlēsies kaimiņvalstu ostu pakalpojumus? Ostu industriālajās zonās nav iespējams radīt tik daudz jaunu ražotņu, lai tās spētu nodrošināt ar darba vietām visus, kuri nepārdomātas valsts tranzīta politikas un arī ostu reformas ietekmē zaudēs darbu. Tikai viens piemērs.

Eiropas Padome pārtrauc pilnīgi visas attiecības ar Baltkrieviju, jo Baltkrievija aktīvi piedalās Krievijas agresijā pret Ukrainu, ceturtdien nolēma Eiropas Padomes Ministru komiteja.

Tiek apturētas Baltkrievijas tiesības piedalīties Eiropas Padomes sēdēs un pasākumos, nolēma komiteja.

Tas skar arī Baltkrievijas līdzdalību Eiropas Padomes daļējos līgumos, arī attiecībā uz Venēcijas komisiju, bet nekaitējot Baltkrievijai kā līgumu pusei starptautiskajās konvencijās.

Ministru komiteja nolēmusi arī apturēt jebkādu tehnisko sadarbību ar Baltkrieviju.

Vienlaikus Eiropas Padomes Ministru komiteja uzturēs saites ar Baltkrievijas pilsonisko sabiedrību un opozīciju emigrācijā, kā arī šīs saites stiprinās.

Drīzumā tiks publiskotas citas iniciatīvas šajā virzienā, teikts Eiropas Padomes paziņojumā medijiem.

Eiropas Padome trešdien izslēdza Krieviju no kontinenta lielākās cilvēktiesību aizstāvības institūcijas, sperot bezprecedenta soli saistībā ar Krievijas sākto karu pret Ukrainu.

Latvija pensijām netērē daudz, un tomēr var teikt, ka šodien ar pensiju sistēmu viss ir kārtībā. Mums ir viena no modernākajām pensiju sistēmām, un, visticamāk, vēl nākamajā gadā nebūs paziņojumu par to, ka viss ir slikti!

Pensiju sistēmas stabilitāti glābj augstā mirstība, šo un to nelielās pensijas, tomēr ir jārēķinās ar sekām nākotnē, liecina OECD pētījumi, dati un secinājumi no tiem.

Latvija izceļas ar emigrāciju no valsts

Latvija ir īpaša pārējo OECD pētīto valstu vidū tieši demogrāfisko faktu dēļ. Dažos gadījumos var saskatīt līdzības ar vēl citām Austrumeiropas zemēm, bet dažos gadījumos Latvija ir vienīgā ar savām specifiskajām īpatnībām. Pirmkārt, kopš neatkarības atgūšanas Latvijas tautas ataudzes līmenis bijis negatīvs, bet šī parādība Eiropas kontekstā nav liela bēda, jo visas Eiropas tautas nespēj sevi atražot. Otrkārt, jauniešu daudzums, kas uzsāk darbu gadu no gada, ir krietni mazāks nekā darba tirgu atstājušo skaits, un šī tendence vai plaisa ik gadu pieaug. Atbilstoši OECD 2022. gada Latvijas pensiju sistēmas apskatam nozīmīgākā ietekme uz Latvijas pensiju sistēmu kopumā ir spēcīgajai emigrācijai no valsts, piebilstot, ka izbrauc cilvēki darbaspējas vecumā. Proti, ik gadu sociālā nodokļa maksātāji nevis nomirst, dodas pensijā, bet aizbrauc, pāragri pārtraucot papildināt pensiju budžetu. Jo tālāk nākotnē, jo mazāk kļūs darbaspējīgo cilvēku, bet pensionāru skaits kādu laiku vēl augs.

Dzīvokļa īres cenas Rīgā varētu būt vienas no dārgākajām starp visām Eiropas galvaspilsētām. Šis ir secinājums, kas rodas, salīdzinot īres cenas, algas un dzīvošanas izmaksām Rīgā ar citām Eiropas galvaspilsētās.

Šī relatīvā īres tirgus dārdzība arī varētu būt svarīgs iemesls, kādēļ, neskatoties uz rekordzemo bezdarbu Rīgā un publiskās telpas diskusijām par darbaspēka deficītu, cilvēki no Latvijas reģioniem joprojām vairāk izvēlas doties uz ārzemēm nevis Rīgu vai kādu no reģionālajiem attīstības centriem. Ja tā, tad mājokļu jautājums galvaspilsētā un atsevišķās citas pilsētās iespējams ir kļuvusi par vienu no Latvijas ekonomikas šaurākajām vietām.

Patīk vai nē, bet Rīgas nozīme Latvijas ekonomikā ir ļoti liela un daudz lielāka nekā citu Eiropas valstu galvaspilsētu nozīme savu valstu tautsaimniecībā. Mūsu galvaspilsētas apkārtnē dzīvo vairāk nekā 50% no valsts iedzīvotājiem un kopā rada gandrīz 70% no IKP. Galvaspilsētā strauji attīstās IT un dažādu biznesa pakalpojumu nozares, vidējā alga ir pārsniegusi 1100 eiro pirms nodokļu nomaksas, IKP uz iedzīvotāju tuvu ES vidējam līmenim, bezdarbs vairs tikai 3,7%, savukārt uzņēmējiem trūkst darbinieku un arvien biežāk dzirdam aicinājumus aktīvāk piesaistīt ārvalstu darbaspēku.

Fokusēšanās uz visu, kas saistās ar Covid-19, protams, ir saprotama un svarīga, taču šajā situācijā nedrīkst ignorēt citus procesus, kas ietekmē mūsu dzīvi gan tagad, gan arī ietekmēs ilgtermiņā, tostarp atlabšanas no šīs krīzes periodā.

Viens no šādiem tematiem ir ekonomiskā aktivitāte. Te jaušams problēmu komplekss. Bijušais finanšu ministrs Andris Vilks šajās dienās intervijā TVNET pauda, ka ir visai augsts risks, ka pēc krīzes cilvēki dažādu iemeslu dēļ varētu aizbraukt no Latvijas. Tam iemesls varētu būt Latvijā pašreiz valdošais noskaņojums, kā arī pastāvošā nenoteiktība. Kad tiks atvērtas robežas, Latvijai būs ļoti grūti šos cilvēkus noturēt. Saprotams, ka runa ir ne jau par pensionāriem, bet par cilvēkiem darbaspējīgā vecumā. Tātad brīdī, kad arī mūsu ekonomiku būs atļauts darbināt pilnā apmērā, mums pietrūks paša galvenā – strādāt gribošu, savās jomās profesionālu vai ar izaugsmes potenciālu apveltītu cilvēku. Jo citur viņi jutīsies gaidītāki, vairāk novērtēti.

Esošās valdības deklarācijā ir virkne vērtīgu apņemšanos ekonomikas un finanšu politikas jomā. Viena no deklarācijas apakšnodaļām saucas “Labākā biznesa vide Baltijas valstīs”, investīciju piesaistei valdība apņēmusies veikt “biznesa vides uzlabojumus, kas piesaistīs eksportējošos uzņēmumus.”

Nodokļu politikas jomā solīts nodrošināt “paredzamu nodokļu politiku”, bet finanšu tirgū īstenot tādu politiku, kas “veicina finanšu sektora konkurētspēju un digitālu attīstību, atbalstot tautsaimniecības izaugsmi.” Šīs visas ir vitāli nepieciešamas lietas Latvijas konkurētspējas paaugstināšanai un tā izrietošam dzīves līmeņa kāpumam iedzīvotājiem. Atsevišķu politiķu ideja par īpaša nodokļa uzlikšanu vienai – finanšu – nozarei būtu solis tieši pretējā virzienā ikvienā no augstāk minētajiem valdības deklarācijas punktiem. Tas pasliktinātu jau tā vājo biznesa vidi, aizbiedētu investorus un mazinātu tautsaimniecības izaugsmi.

Jūnija sākumā plaši tika apspriests straujais Latvijas konkurētspējas kritums, kas fiksēts Starptautiskā menedžmenta attīstības institūta (IMD) Pasaules konkurētspējas centra pētījumā. Ja pērn Latvijai šajā 64 valstu novērtējumā izdevās pakāpties līdz 35. pozīcijai, šogad Latvija ir 51. vietā, būtiski atpaliekot no Igaunijas (26. vieta) un Lietuvas (32. vieta). Protams, katra pētījuma tapšanā tiek izmantoti vairāk vai mazāk subjektīvi faktori, kas var ietekmēt tā rezultātus, taču tas, ka Latvijas ekonomikas politika buksē izriet arī no citiem vērtējumiem.

Foto avots: Pixabay

Eiropas Savienības vienotā tirgus pamatā bijušas četras brīvības – brīva preču kustība, brīva pakalpojumu kustība, brīva personu kustība un brīvība veikt uzņēmējdarbību. Covid-19 dažus šos fundamentus izsitis no sliedēm.

Eiropā par ierastu ainu kļuvusi situācija, ka cilvēki no reģiona nabadzīgākām valstīm dodas dāsnāk apmaksāta darba un dzīves kvalitātes meklējumos uz labklājīgākām zemēm. Pandēmija gan šādiem ekonomiskās migrācijas ceļiem priekšā nolikusi barjeru, kura kādu laiku vēl var saglabāties.

"Pastāv nozīmīgs risks, ka, aizbraucot uz svešu valsti, iecerētā darbavieta vīrusa dēļ tiek slēgta un citu darbu nevar atrast, jo ekonomika apstājusies. Pabalstu saņemt nav iespējams, jo nav iepriekšējas nodarbinātības šajā valstī, un nav arī ģimenes vai draugu atbalsta. Ir risks saslimt, un ārstēšanas un dzīvošanas izmaksas, visticamāk, ir lielākas nekā Latvijā. Šādā scenārijā emigrācija šķiet ļoti nepievilcīgs risinājums,” teic "Swedbank Latvija" galvenā ekonomiste Līva Zorgenfreija.

Vecumdienas mums parasti asociējas ar divām izpausmēm – aktīvo darba gaitu beigām jeb pensijas vecuma sasniegšanu un veselības sarežģījumiem.

Abas šīs lietas ir cieši saistītas, jo vesels un aktīvs cilvēks var turpināt darba gaitas arī pensijas vecumā, vairojot savus ienākumus un paaugstinot pensiju. Tomēr var gadīties, ka darba gaitas turpināt tomēr nav iespējams un ikdienas tēriņi būs jāpakārto summai, kas veidojas no agrāk veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem un uzkrājumiem 2. un 3. pensiju līmeņos. Kādam šī summa sasniegs šodienas algas līmeni, taču daudziem tā var būt vien puse, citiem – vien ceturtā daļa no šodienas algas. Tāpēc domājot par savām vecumdienām, ļoti svētīgi būtu iztēloties vienu mēnesi, kurā mums nākas iztikt ar 250 eiro ierastā tūkstoša vietā.

Jo mazāk dzims, jo ilgāk būs jāstrādā

Vācijas mazo un vidēju uzņēmumu asociācija trešdien paudusi bažas par augstajām elektroenerģijas cenām, kas daļēji skaidrojamas ar pāreju uz atjaunojamiem enerģijas avotiem.

Asociācijas vadītājs Markuss Jērgers norādījis, ka uzņēmumiem šīs izmaksas ir nepanesamas.

Asociācijas augusta beigās veiktajā aptaujā, kurā piedalījās 522 uzņēmumi, atklājās, ka 97% no asociācijas locekļiem sagaida vēl lielāku elektroenerģijas izmaksu kāpumu nākamajos piecos gados.

"Ja turpināsies tendence pieaugt elektrības cenām, draud pakāpeniska energoietilpīgo ražotņu emigrācija un vietējo piegādātāju gals," uzsvēris Jērgers.

"Apmēram 80% uzņēmumu, kas veido Vācijas ekonomikas mugurkaulu, uzskata, ka straujāka atjaunojamo enerģijas avotu izplešanās enerģētikas sektorā nākotnē veicinās to uzņēmējdarbību. Taču to nemitīgi kavē politiskā situācija," skaidro Jērgers.

Līdz 2022.gada beigām no Krievijas varētu emigrēt ap 15 000 iedzīvotāju - dolāru miljonāri kopā ar ģimenēm, vēsta "The Guardian".

Londonā bāzētā uzņēmuma "Henley & Partners" pētījums liecina, ka galvenais tik dinamiskas emigrācijas iemesls ir karš Ukrainā un Vladimira Putina režīms.

"Henley & Partners" norāda, ka turīgu Krievijas iedzīvotāju emigrācija ir pastāvīgs process pēdējās desmitgadēs, kas ir tiešs indikators ekonomiskajām problēmām, kuras pēc kara Ukrainā saasināsies.

Daudzi Krievijas bagātākie iedzīvotāji ir pārcēlušies uz ASV un Apvienoto Karalisti. Ziņojumā norādīts, ka Apvienoto Arābu Emirāti (AAE) varētu būt viens no populārākajiem galamērķiem. Tiek lēsts, ka līdz šī gada beigām uz AAE būs pārcēlušies aptuveni 4000 miljonāri. Tāpat paredzams, ka liels skaits miljonāru pārcelsies uz Maltu, Maurīciju un Monako.

Latvijai turpmākās ekonomiskās attīstības nodrošināšanai un arī sociālās sistēmas uzturēšanai nākamajā piecgadē būs nepieciešami vismaz papildu 100 000 viesstrādnieku, jo ik gadu kopš šī gadsimta sākuma darba tirgū ienāk mazāk darbspējīgo cilvēku, nekā to pamet.

"Tā ir skaudra realitāte, ka ik gadu Latvijā nomirst vairāk nekā piedzimst, to vēl paspilgtina emigrācija, kā rezultātā iedzīvotāju skaits atkarībā no gada sarūk par 15 000 līdz 20 000, tādējādi sarūk ne tikai potenciālo preču un pakalpojumu patērētāju skaits, bet arī potenciālo darbinieku skaits," situāciju skaidro ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis.

Viņš, rakstot disertāciju, ir analizējis vairākus iespējamos valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas attīstības scenārijus un modelējis tās nākotnes situāciju caur Latvijas un Eiropas Savienības sociālekonomisko procesu pārmaiņu prizmu. „Faktiski laikā no 2025. līdz 2030. gadam darba spēka deficīts sāks straujāk pieaugt, un tā ietekmē Latvijai kopumā būs nepieciešams piesaistīt un integrēt darba tirgū un pilnvērtīgā nodokļu likumdošanas ietvarā aptuveni papildu 100 000 viesstrādnieku — vidēji ik gadu ap 20 000,” secina E. Voļskis.

Saeima šodien lēma nodot izskatīšanai parlamenta Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai tālākai izvērtēšanai 10 134 Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu par minimālo algu 630 eiro apmērā.

Parakstu vākšana par šo iniciatīvu sākās pērnā gada augustā, un tās iniciators bija Kristaps Toms Gūtmanis. Viņš atzīmēja, ka Latvija jau kopš 2004.gada ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, kurā ir viena no zemākajām minimālajām mēnešalgām dalībvalstu vidū.

Pašlaik minimālā alga Latvijā ir noteikta 500 eiro pirms nodokļu nomaksas, tomēr vēl gadu iepriekš tā bija 430 eiro.

Gūtmaņa ieskatā, zemā minimālā mēnešalga Latvijā ir iemesls vairākām iedzīvotāju sociālajām problēmām valstī un veicina plašu emigrāciju no Latvijas uz ārzemēm, kur ir labvēlīgāki finansiālie apstākļi.

"Nepietiekamās minimālās mēnešalgas dēļ jaunieši pēc studijām Latvijas augstskolās, sevišķi ja viņi strādā valsts uzņēmumos, kā arī dažādu mazkvalificēto darbu veicēji pēc tehnikuma vai profesionālās vidusskolas, ir spiesti turpināt dzīvot vecāku ģimenē," atzīmējis parakstu vākšanas autors, skaidrojot, ka no Latvijas minimālās mēnešalgas nav iespējams pilnā apjomā samaksāt par īri, pārtiku, citām precēm un pakalpojumiem, nodrošināt pilnvērtīgu veselības aprūpi, turpināt izglītību un plānot rūpes par nākamo ģimeni.