Problēmas ēdināšanas uzņēmumu izvēlē, nosakot, iespējams, nesamērīgas prasības, par kuru jau rakstīts aprīļa sākumā, izgaismošana, atklājusi jaunas nianses sistēmā, kura acīmredzot ir apnikusi ne tikai konkurējošajiem uzņēmumiem, bet arī pašu dārzeņu audzētājiem un pārtikas produktu ražotājiem.
Pirmkārt jāvērš uzmanība, ka Rīga, kuras veiktajos ēdināšanas pakalpojuma iepirkumos vairākus gadus bija ietverta prasība piegādāt tādus dārzeņus, kuri būtu ietverti Nacionālajā pārtikas kvalitātes shēmā (NPKS) jeb būtu ieguvuši tautā pazīstamo “Zaļo karotīti”, nebūt nav vienīgā tāda pašvaldība. Ēdinātāju apvienība, kurā bija vērsusies arī Konkurences padomē ar iesniegumu un lūgumu pārbaudīt konkurences ierobežošanu, norāda, ka līdzīga problemātika novērojama arī Daugavpils pilsētas domes iepirkumos - piemēram, 2019.gadā nogalē izsludinātajā iepirkumā DPD 2019/159 prasība pēc NPKS nav bijusi ietverta, taču pēc pusotra gada sludinātajā iepirkumā DPD 2021/56 tika iekļauta iespēja par dažādiem sertifikātiem iegūt vairāk punktus.
Jau vēstīts, ka vairāki ēdināšanas uzņēmumi šī gada janvārī vērsa uzmanību, ka nozarē konstatējamas diezgan pārliecinošas karteļa pazīmes starp trīs uzņēmumiem. Tomēr grūti apstrīdamu un viegli pārbaudāmu faktu gūzma uz desmit lapām nespēja nevienu ieinteresēt. Nozares uzņēmēji, kas sevi ir nosaukuši par Ēdinātāju apvienību, ir konstatējuši vispirms to, ka trīs lieli ēdinātāji - SIA Baltic Restaurants Latvia, SIA Žaks-2 un SIA Fristar ir saistīti vai savstarpēji pazīstami. Proti, Baltic Restaurants Latvia pieder četrām privātpersonām, kurām pieder arī Fristar, tomēr Fristar līdzīpašnieku vidū ir arī Jānis Meija, kurš ir arī vienīgais Fristar valdes loceklis. Savukārt uzņēmums Žaks-2 pilnībā pieder Žannai Gajevskai, taču ir nianse - citā uzņēmumā - SIA Deliment, kur Gajevskai šobrīd pieder 49%, laikā no 2021.gada aprīļa līdz 2023.gadam piederēja arī tam pašam Jānim Meijam, turklāt viņi abi arī bija uzņēmuma amatpersonas. Tas nozīmē, ka Gajevska un Meija bija ne tikai pazīstami, bet kopīgi dibinājuši uzņēmumu. Turklāt viņus vieno arī Izglītības iestāžu ēdinātāju asociācija.
Vairāku faktu apkopojums, Ēdinātāju apvienības ieskatā, rada aizdomas par aizliegtas vienošanās esamību ne tikai Rīgā, bet arī Daugavpils iepirkumos. Uzņēmēju prāt, tā skaidri norāda uz kukuļošanu pašvaldībās.
Tomēr pēc iepriekšējās publikācijas, šajā diskusijā iesaistījās arī citas puses, piemēram, lauksaimnieku organizācijas, vēršot uzmanību arī uz citiem aspektiem. Piemēram, eksperts, kurš nozarē strādā jau daudzus gadus, bet nevēlējās publiski atklāt savu vārdu, norādīja, ka kontroles institūcijām būtu arī jāpievērš uzmanība uzņēmumu attiecībām ar skolas direktoriem, jo viena lieta ir ierakstīt prasības, kuras nevar izpildīt, bet cita lieta - kurš to kontrolē. “Ir jāpaskatās, kas liek skolu vadībai pievērt acis uz daudzām lietām - vai tur nefigurē dāvanas vai citi labumi,” sacīja eksperts.
Kā jau iepriekš norādīja Elejas pagasta zemnieku saimniecības “Vārpas” saimnieks Zigmārs Rankevics, kura saimniecība šobrīd ir vienīgā, kas spēj nodrošināt virkni dārzeņu, piemēram, ziedkāpostus, ķiplokus, ķirbjus un redīsus ar “Zaļo karotīti”, viņš nesniedz sadarbības apliecinājumus visiem gribētājiem, jo saimniecība nemaz nevarētu nodrošināt nepieciešamo produktu apjomu, turklāt pat tie, kas palūdz sadarbības apliecinājumu, ne vienmēr produktus reāli arī nopērk.
Lauksaimnieki aicina pievērst šai problēmai lielāku uzmanību, jo praksē, skolās, galu galā reti kurš pārbauda reālo dārzeņu izcelsmi un vai tā sakrīt ar iepirkuma prasībām. Viena lieta ir dokumentu pārbaude - piemēram, var pārbaudīt, ka pavadzīmes un piegādāto apjomu, taču cita lieta - ja iepirkumā bija norādīta prasība pēc vietējiem produktiem, vai tas tā tiešām dabā arī notiek, vai arī preces tiek aizvietotas ar lētākiem importa analogiem.
Ņemot vērā milzīgo pārtikas daudzumu, kas nepieciešams, lai nodrošinātu visas Latvijas skolas un/vai citas iestādes ar pārtiku, kā arī ievērojamās naudas summas, kas figurē iepirkumos, šķiet, ka problēma burtiski gruzd - konkursā uzvar vietējie produkti, bet bērni, iespējams, tajā brīdī ēd importa analogus.
Ja kāda no atbildīgajām institūcijām pārbaudītu, kā tad notiek praksē - vai “sertificētie” produkti tiek arī pilnā apjomā piegādāti, tad dažāda veida sertifikātu prasība kļūtu neaktuāla. Tikmēr, piemēram, Ķekavas novada pašvaldības jaunajā iepirkumā par ēdināšanu skolā, “Zaļās karotītes” prasība atkal figurē.
Vaicāts pēc viedokļa, vai starp minētajiem trim uzņēmumiem patiešām varētu būt kartelis, vai arī Ēdinātāju apvienības norādītie fakti ir tikai dīvaina sakritība, zinātājs sacīja, ka “kartelis drīzāk ir, nekā nav”.
Interesanti, ka žurnāls Forbes vairākus gadus pēc kārtas veidoja “Valsts iepirkumu karaļu” reitingu, tad no sabiedriskajiem ēdinātājiem simts lielāko ieguvēju sarakstā iekļuva tikai trīs - Žaks-2, kas 2023.gadā ierindojās 11.vietā, Baltic Restaurants Latvia - 13.vietā, bet Aniva - 38.vietā. Visiem trīs uzņēmumiem bija noslēgta sadarbība ar iepriekš minēto saimniecību “Vārpas”. Pārējie Latvijas ēdinātāji visā Latvijā nespēja pat pietuvoties.