Pēdējo pusotru nedēļu cenas finanšu tirgos atrodas brīvajā kritienā. Šādi strauji zaudējumi var traumēt ne tikai ieguldītāju naktsmieru, bet arī to psihi.
Pastāv pieņēmums, ka bieži vien cilvēkiem pēc lielākiem finanšu zaudējumiem ilgstoši var būt problēmas ar nepieciešamo risku uzņemšanos. Tas ir raksturīgi arī vērtspapīru tirgus dalībniekiem, kuri, piemēram, apdedzinās akciju tirgū un tajā atgriežas vien tad, kad cenas atkal uzskatāmas par augstām.
Šādā gadījumā ieguldījumi netiek veikti pareizi, jo ilgstoši ieņemtās pozīcijas var būt pārlieku konservatīvas. Tas nozīmē, ka netiek gūts pietiekams labums no akciju tirgu paša izslavētākā labuma – tā, ka šie vērtspapīri ilgākā termiņā, neskatoties uz īstermiņā visai krasajām cenu svārstībām, tendēti uz dāsnu pieaugumu. Citiem vāriem sakot - investora psihe pēc lielākiem zaudējumiem var izrādīties tik traumēta, ka tie arī jebkādus nākotnes finanšu lēmumus izdara ar neadekvāti paaugstinātu aizdomības piedevu. Tas savukārt noved pie tā, ka to atdeve no investīcijām ir mazāka, nekā gaidīts, un, iespējams, krietni mazāka, nekā tas tiem pašiem ir nepieciešams.
Vēlme dubultot risku
"The Wall Street Journal" gan izceļ, ka patiesībā tas, vai investori pēc lielākiem zaudējumiem patiešām uzņemas mazāku risku, ir atkarīgs no dažām būtiskām niansēm. Pamatā ir dzirdamas divas visai atšķirīgas teorijas, kas noved pie kļūdām un patiesībā viena otru pastiprina.
Viena ir jau pieminētā – lieli finanšu zaudējumi investoru traumē tik ļoti, ka tas vēl ilgi negrib saistīties ar risku. Savukārt otra teorija, ko daudzos gadījumos apstiprina prakse un dažādi pētījumi, ir, ka cilvēki, kas nav samierinājušies ar saviem nesenajiem lielajiem zaudējumiem gluži kā par spīti mēģina zaudēto atspēlēt un uzņemas vēl krietni lielāku risku, kas jebkurā citā gadījumā tiem nebūtu pieņemams (jeb vēlme atspēlēt zaudējumus liek krist liekā azartā un noved pie neadekvātu risku uzņemšanās).
Bieži vien atšķirību var izteikt tas, vai persona ir reāli fiksējusi savus zaudējumus. Proti, ja investors izpārdod kādu zaudējumu nesošu pozīciju, tad tas daudzos gadījumos noved pie tā, ka nākotnē uzņemtie riski ir mazāki. Šādu zaudējumu piefiksēšana investoram liek sajusties vientiesīgi un pārmest sev, ka nav ņemti vērā tādi faktori, kas varētu būt likuši attiecīgo vērtspapīru pārdot jau daudz agrāk vai vispār neiegādāties. Otrs variants, ka šie zaudējumi tā arī nekad netiek fiksēti un paliek atvērti «uz papīra».
Šādā gadījumā ir iespējams turpināt ticēt, ka kaut kad nākotnē būs kāds pavērsiens, kas zaudējošo pozīciju padarīs par uzvarētāju. Nevēlēšanās atzīt kļūdas ir iemesls, kādēļ daudzi investori neslēdz bezcerīgas pozīcijas. Kas ir pat vēl trakāk – bieži vien viņi savu nākamo riskanto likmi dubulto vai pat trīskāršo, lai atspēlētu savus šos «uz papīra» zaudējumus. Būtībā notiek mēģinājums pārlēkt pāri nesenajam zaudējumu grāvim, lai gan ir ļoti liela iespēja, ka, neskatoties uz visiem šādiem centieniem ar papildu risku uzņemšanos, gluži kā par spīti notiks attapšanās grāvja pašā vidū jeb dziļākajā vietā, kur pēc tam uz ceļa atgriešanās var nenotikt vēl ilgi.
Būs šausminoši mirkļi
Jau ziņots, ka nevēlēšanās atzīt savas kļūdas pat tad, ja mainījušies fundamentālie nosacījumi, ir viena no izplatītākajām investoru problēmām, kas mazina to guvumus no ieguldījumiem. Liela daļa cilvēku tā vietā, lai atklāti atzītu iespējamību, ka tiem varētu nebūt taisnība, jaunas informācijas priekšā, kas apdraud to viedokļus un pieņēmumus, visdrīzāk, uzceļ mūri.
Dažkārt tiek uzvērts – lai investors spētu fiksēt augstāku atdevi no ieguldījumiem akcijās, viņam būtu jāpiemīt spējai samierināties ar neizbēgamo noteiktību, ka tiks piedzīvoti šausminoši īstermiņa zaudējumi. Ja tas tā nav, tad, ļoti iespējams, viņam akciju tirgū būt nevajadzētu.
TEV VARĒTU INTERESĒT ARĪ:
