To intervijā laikrakstam Dienas Bizness stāsta holdinga LNK Group uzņēmuma AS Latvijas tilti valdes loceklis, galvenais inženieris un projektu vadītājs Andrejs Bočkarjovs, kurš par būvdarbu vadīšanu Lietuvā un Igaunijā šomēnes saņēmis Būvindustrijas lielo balvu kā gada inženieris.
Fragments no intervijas:
Ar ko atšķiras būvniecības uzņēmuma darbs Latvijā un ārpus tās?
Man ir 33 gadu pieredze celtniecībā, ēku, tiltu un ceļu būvniecības darbu vadīšanā ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā un Krievijā, bet tagad cenšamies aizķert arī Skandināviju.
Lietuvā esam uzbūvējuši vairākus zīmīgus objektus – estakādi Viļņā, Panemunes–Sovetskas apvedceļu ar tiltu pie Kaļiņingradas robežas, nupat ir pabeigti darbi divlīmeņu estakādei pie Klaipēdas ostas. Tāpat bijuši divi projekti Igaunijā. Tepat Latvijā patlaban būvējam drenāžas sistēmu pie Rīgas HES, rekonstruējam tiltu pār Lielupi uz Ventspils šosejas, nupat sākām otro būvniecības kārtu pie Riga Fertilizer Terminal Kundziņsalā.
Par nozares regulējuma atšķirībām starp valstīm varētu runāt ļoti ilgi. Runājot par Krieviju, jāatceras laiks, kad Latvija nupat bija atguvusi neatkarību. Veidojās jaunas struktūras, visā Baltijā valdīja bezdarbs, tāpēc pavērās iespēja strādāt Krievijā. Taču Krievija bija man pilnīgi nesaprotama no mentalitātes viedokļa, pieeja lietām tur bija pilnīgi ačgārna, lai gan es pats esmu krievs. Ne cenu politika, ne līgumi, ne darba plānošana nebija man pieņemama. Iepriekš pieminēju tilta būvniecību pār Nemunu pie Ķaļiņingradas, kas notika pērn. No Lietuvas puses tiltu būvējām mēs, bet no otras puses – Krievijas pārstāvji paši. Lai gan vienošanās bija panāktas augstākajā līmenī starp Krievijas un Lietuvas pasūtītājiem, tomēr jautājumi netika risināti veselu gadu. Mums nebija saprotama Krievijas vilcināšanās, un rezultātā mēs Krievijas dēļ iekavējām arī savus darbus ārpus termiņa par astoņiem mēnešiem. Tā nebija celtnieku vaina, bet garās procedūras dēļ, kas raksturīga Krievijai. Tāpēc, lai gan Krievijas tirgus ir ļoti liels un kaut kādā mērā pievilcīgs, mūsu akcionāri nav gatavi strādāt ar tādiem noteikumiem un uz šo tirgu neskatās ar cerībām.
Ja runājam par Baltijas kaimiņiem, mani pārsteidza, ka nosacījumi būvdarbiem atšķiras visai ievērojami. Piemēram, Lietuvā ir sistēma, ka pasūtītājs sagatavo tehnisko projektu, ko novērtē izpildītājs, kurš pats noslēdz līgumu ar projektētājiem, lai izstrādātu projektu konkrētiem darbiem. Līdz ar to izpildītājs nevar veikt lielas izmaiņas, tomēr tiek dota iespēja projektu pielāgot savām tehnoloģijām un spējām, kā arī kontrolēt projekta izstrādi, lai tas saturētu visu nepieciešamo informāciju, lai būvnieks varētu kvalitatīvi un laikus pabeigt objektu. Latvijā šādas sistēmas nav – kādu projektu pasūtītājs ir iedevis, ar tādu jāstrādā, un būvniekam netiek dota iespēja ietekmēt projektētāju, lai tiktu labotas kļūdas.
Vai, konstatējot kļūdas projektā, tās nav iespējams novērst?
Jā, tā sanāk. Savukārt Igaunijā pasūtītājs dod tikai objekta pamata parametrus, tālāk mēs paši projektējam, saskaņojam ar pasūtītāju un būvējam. Shēma var likties sarežģītāka, tomēr sniedz būvniekiem priekšrocības. Piemēram, LNK grupas struktūrās ir dzelzsbetona rūpnīca, tāpēc savas iespējas varam izmantot pilnībā.
Visbirokrātiskākais būvniecības process ir Lietuvā, bet Igaunijā uz dokumentācijas jautājumiem skatās daudz vienkāršāk. Latvija izceļas ar to, ka tehniskie jautājumi bieži vien aizvirzās otrajā plānā, priekšplānā nonākot burtiskai likuma burta un juridisku vienošanos paklausībai. Ir sajūta, ka visiem vajag, lai kārtībā ir papīri un paraksti, nekas cits nav vajadzīgs.
Visu interviju Jānosaka valsts amatpersonu atbildība lasiet 28. septembra laikrakstā Dienas Bizness.