Vistu olu un to produkcijas ražotājs AS Balticovo pērn uzstādīto saules paneļu parka 2 ha platībā augošās zāles pļaušanu uzticējis aitām; šādam risinājumam varētu būt sekotāji, ko vēl vairāk varētu veicināt attiecīga valsts politika.

Tādi secinājumi skanēja diskusijā Saules ganības - iespējas un izaicinājumi Latvijā. Lai arī AS Balticovo ir sava veida celmlauzis tā dēvēto saules ganību īstenošanā, taču citās valstīs aitas jau sen ganoties saules paneļu parkos, nodrošinot dabisku zāles novākšanu, vienlaikus efektīvāk var izmantot zemi, kā arī radīt cilvēku pārtikā izmantojamu produktu.

Vistkopis pērk aitas

„Pērn, īstenojot pašpatēriņa saules paneļu parka izveides ieceri ar jaudu 2,3 MW 2 ha platībā, radās jautājums par to, kā šo teritoriju apkopt, vienlaikus piedāvājumi tās appļaušanai bija salīdzinoši dārgi, tāpēc nonācām pie pasaulē jau zināmas ilgtspējīgas prakses un iniciatīvas – solar grazing jeb saules ganībām, kur saules paneļu parkos ar zāles novākšanu nodarbojas aitas,” par to, kā 3,5 miljonu dējējvistu turētājs, olu lielražotājs nonāca līdz aitām saules paneļu parkā, skaidro AS Balticovo valdes loceklis Toms Auškāps. Viņš atgādināja, ka vislielākais enerģijas patēriņš ir vasarā, kad spīd saule un ir karsts, bet vistu kūtīs ir vajadzīga ventilācija. „Sākotnēji bija doma izmantot ārpakalpojumu, bet, apzinoties pašiem savas iespējas — ir pietiekami liela teritorija ar neizmantotām būvēm, kuras salīdzinoši vienkārši pielāgojamas par aitu novietnēm, ir vetārsti -, nolēmām iegādāties 77 aitas un vienu aunu, tas šobrīd jau ir pārvērties par teju 150 mājdzīvnieku ganāmpulku, un pašu darbinieki pakāpeniski apgūst aitkopības nianses,” stāsta T. Auškāps.

Beļavas pagasta Ozolkalnā jau trešo nedēļu savā vaļā pa pļavām un dārziem klaiņo bariņš aitu. Sākumā manītas piecas, bet nu vairs tikai trīs. Izskatoties, ka Ozolkalnā joprojām klaiņo aitu māte ar diviem jēriem. «Sirds sāp! Vai tiešām nevienam nav daļas?» reģionālajam medijam Dzirkstele sacījusi gulbeniete Ārija Rikveile, kura pati šos dzīvniekus manījusi ceļa malā vairākkārt.

Iedzīvotājiem, kuri pamana noklīdušus bezsaimnieka mājlopus, nekavējoties ir jāsazinās ar pašvaldību, šajā gadījumā ar Beļavas pagasta pārvaldi, Dzirkstelei sacījusi Pārtikas un veterinārā dienesta Austrumvidzemes pārvaldes vadītāja Indra Tomiņa. «Pašvaldībai jāmeklē noklīdušo dzīvnieku saimnieks. Ja neizdodas, jānogādā lopi uz patversmi vai citādi. Tālāk tad jau mēs sadarbojamies ar pašvaldību, ja paši netiek galā,» skaidrojusi I.Tomiņa.

Beļavas pagasta pārvaldes vadītāja vietnieks Juris Bašķers sacījis – klaiņojošas aitas manītas Ozolkalnā gan pie Lazdukalna, gan pļavā ceļa malā pie pagrieziena uz Lejasciemu. Viņš cerot, ka Dzirkstele palaidīs tālāk šo ziņu un varbūt saimnieks sadzirdēs un ieradīsies savākt savas aitas, kuras nevienam citam rokā nedodas. «Ēst jau viņām ir ko, salasa,» apgalvojuši pagasta pārvaldes darbinieki. J.Bašķers lēsis, ka aitas savā vaļā sveikas un veselas staigāšot kā līdz šim, ja vien viņām neuzbruks suņi.

Aitas nav grūti kopt, un aitu audzēšana prasa mazāk darba nekā govju vai cūku audzēšana. Lai nodarbotos ar aitkopību, sākumkapitālam nav jābūt lielam, jo nav jāpērk slaukšanas un piena dzesēšanas aparāti, kā tas ir, piemēram, ja grib sākt audzēt govis. Var sākt ar dažām aitām un saimniecību lēnām paplašināt, laikrakstam Diena stāstījis Aigars Kalniņš, kurš par Latvijas tumšgalvēm aitām Kokneses puses saimniecībā Pelavas rūpējas jau trešo gadu un saimnieko kopā ar meitu Agru.

Sākotnēji Pelavās bijis vien 200 blējēju, bet nu jau saimniecība varot lepoties ar 800 četrkājēm.

«Aitkopībai ir nākotne,» pārliecināts koknesietis un skaidrojis, ka, attīstoties ģenētiski modificēto pārtikas produktu ražotājiem, bioloģiskās saimniecības, viņaprāt, kļūs arvien populārākas un to produkcija – arvien pieprasītāka.

Kā raksta Diena, Zemkopības ministrijas dati liecina, ka pēdējos gados aitkopības nozare attīstās. To apliecinot aitu skaita palielināšanās, ko pozitīvi ietekmē pieaugošais pieprasījums pēc augstvērtīgas aitas gaļas gan vietējā, gan ārējā tirgū, kā arī dzīvu aitu eksports uz Eiropas Savienības valstīm. Sākotnēji aitkopības nozare bijusi orientēta galvenokārt uz vilnas ražošanu un aitu gaļa uzskatīta par blakusprodukciju, turpretim tagad par pamatprodukciju kļuvusi tieši aitas gaļa. Turklāt ZM ir pieņēmusi lēmumu no 2015. gada ieviest īpašu atbalstu aitkopības nozarei, lai stimulētu kvalitatīvas aitas gaļas ražošanu. Tiesa gan, paredzētie atbalsta nosacījumi vēl saskaņojami ar Eiropas Komisiju, norāda laikraksts.

Pirms pieciem gadiem, kad kādreizējais jaungulbenietis Dainis Vaniņš kopā ar draudzeni Ludmilu atgriezās savā dzimtajā pusē un interesējās, kur varētu apmesties, pagastā neviens tā īsti neticēja, ka abi jaunie cilvēki savu dzīvi ir gatavi veidot laukos, audzēt lopus, apstrādāt zemi, cīnīties ar aizaugušajiem laukiem un glābt vecās saimniecības ēkas no sabrukšanas. Šobrīd Ludmila un Dainis audzina savu pusotru gadu veco meitiņu Anastasiju, audzē gaļas lopus, tiek galā ar 75 aitu ganāmpulku un soli pa solim attīsta saimniecību, vēsta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

Jaungulbenes pagasta pārvaldes vadītājs Aleksandrs Vasiļjevs Daini un Ludmilu raksturo kā ļoti uzņēmīgus un neatlaidīgus cilvēkus. «Pagastā visi tagad brīnāmies par Daiņa apņēmību, prasmi tikt galā ar zemes iznomātājiem, spēju atkarot lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības no krūmiem un latvāņiem, jo vairāk tāpēc, ka jaunajai ģimenei īpašumā zemes nav. Tā visa hektāru pa hektāram tiek nomāta no īpašniekiem. Arī māja, kurā Ludmila un Dainis dzīvo, nepieder viņiem.

«Slavītēs, kas pirms tam septiņus gadus stāvēja tukšas, dzīvojam piekto gadu. Mūs ielaida te dzīvot. Ceram, ka izdosies māju atpirkt no pašreizējā īpašnieka. Es savulaik līdz 4. klasei mācījos Gulbīša vidusskolā. Tad vecāki pārcēlās uz Jumurdu. Tur ar lopkopību nodarboties nebija iespējams, jo meža cūkas izārdīja ne tikai tīrumus, bet arī ganības, tāpēc abi ar Ludmilu pārcēlāmies uz dzīvi Jaungulbenes pagastā. Pūrā mums bija viena slaucama govs, divi teļi un divas aitas. Apkārt mājai viss bija aizaudzis, tāpēc ķērāmies pie apkārtnes sakopšanas. Pamazām, cik varējām finansiāli atļauties, sākām pirkt klāt lopus,» Dainis atsauc atmiņā saimniekošanas sākumu. Kādu laiku viņš strādājis Gulbītī gaterī, bet tad no tā aizgājis, jo kavējusies darba algas izmaksa. Kopīgi ar Ludmilu pieņemts lēmums iespēju robežās saimniekot pašiem. «Interesējos, kas būtu gatavs iznomāt zemi, jo pagaidām pašiem īpašumā zemes nav. Ar laiku ir doma ja ne visas, tad lielāko daļu nomāto platību no saimniekiem atpirkt. Šobrīd nomājam aptuveni 60 hektārus. Arī pašvaldība atvēlēja tai piederošās platības, kas ir jāiekopj, jāiesēj zālājs,» stāsta Dainis.

Iesaka SIA Gavi Store īpašniece Alīna Gržibovska: Irānā esmu bijusi divas reizes. Pēdējo reizi pagājušā gada oktobrī, kad tur mēnesi ciemojos pie draugiem. Daudziem par šo valsti ir aizspriedumi, tādēļ to bieži vien neizvēlas kā atvaļinājuma galamērķi. Šā iemesla dēļ Irānā tūristu ir ļoti maz, un tas ir labi – viņi nav sabojāti un ārvalstu tūristus neuztver kā iespēju nopelnīt. Irāņi pret iebraucējiem izturas kā pret viesiem, kurus godā, un no sirds rūpējas par viņu labsajūtu.

Ierodoties Irānā, jāpieņem šīs valsts ģērbšanās likumi, sievietēm obligāti jāvalkā hidžabs (galvas lakats) un nedrīkst būt atkailinātas citas ķermeņa daļas (kājas, rokas). Irānietes pārsvarā valkā legingus un tunikas ar garām rokām. Kopumā viņas izskatās ļoti estētiski, gaumīgi un sievišķīgi. Ja, iebraucot Irānā, ārvalstu sieviete nav nodrošinājusies ar lakatu, tad policija izsniedz tā dēvēto tūristu paketi, kurā ir lakats un melnas zeķes gadījumam, ja tūristei ir pārlieku īsi svārki. Sods par ģērbšanās noteikumu pārkāpšanu tūristēm nedraud. Policija uzrauga vietējās sievietes, kurām par noteikumu neievērošanu jāmaksā sods.

Iesaka Laila Vārtukapteine, Elvi Latvija komercdirektore: Gruzijā dzīvoju no 2006. līdz 2008. gadam, kad tur bijām iecerējuši attīstīt mazumtirdzniecības tīklu. Politiskās situācijas dēļ šajā valstī darbība tika pārtraukta. Kopš tā laika Gruzijā jau kā tūriste esmu atgriezusies divas reizes.

Pēdējos gados šī valsts attīstības ziņā ir spērusi milzīgus soļus uz priekšu; tūristiem tā ir kļuvusi saistošāka – pilsētās restaurētas ēkas un tilti, labiekārtoti parki, ir izbūvēti un atjaunoti ceļi, tostarp tie, kas ved kalnos. Tiesa, līdz ar šīm pārmaiņām Gruzija sākusi zaudēt autentiskumu, savu senatnes elpu, nedaudz sāk līdzināties rietumiem.

Kad turp braukt?

Vasarā Gruzijā ir liela svelme, tomēr augusts ir pateicīgs mēnesis, kad apmeklēt šo valsti, jo tad nobaudāms plašs augļu un dārzeņu klāsts, garšas ziņā tie krietni pārspēj mūsējos. Augustā ir arī vīnogu ražas laiks, tādēļ ir vērts doties uz Kahetiju, kur ir milzīgas vīnogulāju plantācijas. Vīnogu vākšana nav romantiska pastaiga pa lauku, tas ir fiziski smags darbs, turklāt plantācijā, kur vīnogulāji ir augstāki par cilvēka augumu, ir ļoti karsti – tur nevar sajust vēja pūsmu. Protams, to atsver gardo ogu nobaudīšana. Vīna darīšanai tiek audzētas speciālas vīnogu šķirnes, ogas ir ļoti saldas, šķiet pat pārcukurotas.

Gulbenes pievārtē Beļavas pagasta Krēsliņos uzņēmējs Gatis Rikveilis audzē Mangalica šķirnes cūkas. Šos dzīvniekus mēdz saukt arī par aitu cūkām, jo īpaši ziemas mēnešos tie atgādina cūku aitas ādā.

Lai gan šīs cūkas ir dārgas, tās ir daudz izturīgākas par mums zināmajām, vēsta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

Minētā šķirne Latvijā ievesta no Ungārijas pirms trīs gadiem. Latvijā jau ir nodibināta Mangalica cūkaudzētāju biedrība. Pagaidām Gatis ir iegādājies tikai sešas šīs eksotiskās cūkas, bet ir apņēmības pilns ganāmpulku palielināt, lai jau pēc trim, četriem gadiem varētu lepoties ar vismaz piecdesmit eksotiskajām aitu cūkām.

«Audzēt šīs eksotiskās cūkas izvēlējos tāpēc, ka tās neprasa modernu novietni, kā arī to audzēšanā nav jāiegulda liels darbs. Sāku interesēties par šiem dzīvniekiem, aprunājos ar cilvēkiem, kuri tās jau audzēja citos latvijas novados. Aizbraucu pie viņiem ciemos. Visbeidzot pieņēmu lēmumu: zemes man pietiek, atliek tikai uztaisīt aplokus un nopirkt dažas cūkas,» stāsta G.Rikveilis.

Eiropas Parlamenta deputāti ceturtdien pieņemtajā rezolūcijā atkārtoti aicina ieviest obligātu izcelsmes valsts norādi ES ražotajai gaļai un pienam, informē EP.

Deputāti norāda, ka obligāts marķējums palīdzēs saglabāt patērētāju uzticēšanos pārtikas produktiem, nodrošinot to piegādes ķēdes pārredzamību.

Marķējumam ar izcelsmes valsts vai vietas norādi jābūt obligātam attiecībā uz visu veidu ES ražoto dzeramo pienu, piena produktiem un gaļas produktiem, saka EP deputāti.

Lai labāk informētu Eiropas patērētājus, ņemot vērā zirga gaļas skandālu un citus krāpšanās gadījumus, kā arī, lai uzlabotu pārredzamību visā pārtikas ķēdē, izcelsmes valsts marķējumam jābūt obligātam arī attiecībā uz gaļu apstrādātos produktos, teikts tekstā, ko EP pieņēma 422 balsīm par, 159 pret un 68 atturoties.

Pārbaudot vietnē Facebook publicētu sludinājumu, Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) biroju ēkā Sēlpils ielā, Rīgā, atklājis nelegālu aitas gaļas un gaļas subproduktu, kā arī gaļas konservu uzglabāšanu un izplatīšanu, informē PVD.

Veicot kontrolpirkumu, inspektori konstatēja, ka konservi nav marķēti vai arī ir marķēti neatbilstoši prasībām, tādēļ nav iespējams pārliecināties par to izcelsmi.

Turklāt produktu izplatītājs SIA Bauernhof nemaz nedrīkst ne ražot, ne izplatīt citu uzņēmumu ražotus gaļas konservus, jo uzņēmums reģistrēts kā gaļas piegādātājs, kas var izplatīt vienīgi savā saimniecībā audzētu, atzītā kautuvē kautu dzīvnieku gaļu un darīt to tikai no savas saimniecības.

Saldētā gaļa, saskaņā ar SIA Bauernhof skaidroto, iegūta no mājas apstākļos kautiem dzīvniekiem. Šādu gaļu drīkst lietot pašpatēriņam, taču ne izplatīt patērētājiem.

Pārbaudes laikā izņemtas 392 konservu kārbas ar sautētu jēra gaļu, 21 kārba ar gaļas subproduktiem, 55 kg saldēta aitu gaļa un 10 aitu galvas. Uzsākta lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā.

Eiropa tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava. Jautājums ir: vai eiropieši būs gatavi turpināt to būvēt?

To intervijā DB saka bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Sarunas gaitā viņa, skaidrojot šā brīža ģeopolitiskos notikumus, vairākkārt pieskaras smalkajam pasaules līdzsvara jautājumam. Šis līdzsvars šobrīd šķobās, bet šādu pārmaiņu laikā ir īpaši svarīgi pievērst uzmanību aspektiem, kas patiesībā ir savādāki, nekā pirmajā acu uzmetienā šķiet, norāda V. Vīķe-Freiberga.

Pēc jums tagad Latvijā jau ir trešais prezidents. Kā jūs vērtējat šajos gados notikušos sabiedriskos procesus? Esam pārvarējuši krīzi vai varbūt tā īsti vēl nemaz neesam tai pāri?

Pagājuši pieci gadi kopš brīža, kad Latvijas Aitu audzētāju asociācijā (LAAA) izvirzīja ambiciozu plānu – 10 gadu laikā desmitkāršot aitu skaitu līdz miljonam.

«Iecerētais šobrīd šķiet neizpildāms, tomēr stratēģijā izpildītie mērķi ir aktuāli joprojām,» Dienas Biznesam pauda LAAA pārstāvis Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē Kaspars Kļaviņš. LAAA iecere, pirms pieciem gadiem rakstot Aitu audzēšanas attīstības stratēģiju Latvijā, bijusi patiešām ambicioza. 2013. gadā Latvijas aitkopjiem kopā bija ap 100 tūkstošiem aitu, bet stratēģija paredzēja aitu skaita palielināšanu līdz 1 miljonam, kas padarītu aitkopību par vērā ņemamu tautsaimniecības nozari.

Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

No draugiem sen biju dzirdējusi, ka pastaigas pa kalniem ir lieliska atpūta.

Par to pati pārliecinājos, ceļojot pa vairākiem ASV štatiem un dodoties vairāku stundu pārgājienos pa kanjoniem. Darba kolēģe, kura pērn pabija Karpatu kalnos Ukrainā, par savu ceļojumu bija sajūsmā un stāstīja brīnumainas lietas – neparasti piedzīvojumi, burvīga daba, sirsnīgi, atsaucīgi cilvēki. Ieinteresējos par šo maršrutu, un, kad draudzene Ilze Āķe piedāvāja šīs vasaras otrajā pusē aizbraukt uz Karpatiem, nekavējoties piekritu. Lai arī nekādi ārvalstu braucieni un īpašs budžets nebija ieplānots, draudzene mierināja, ka Ukrainā viss ir tik lēti, ka šos izdevumus pat nejutīšu. Faktiski tā arī bija, jo ceļojuma izdevumi daudz nepārsniedza budžetu, kas būtu bijis nepieciešams, attiecīgo laiku pavadot tepat, Latvijā. Izbaudot ceļu ar auto līdz Ziemeļukrainai pa gleznainajām Polijas šosejām, kopumā mūsu piedzīvojumu brauciens ilga desmit dienas.

Sāksies izsole vienīgajai 100% privātīpašumā esošajai Baltijas jūras salai ar apbūves tiesībām. Tās sākumcena būs 480 000 eiro.

Pēc nekustamā īpašuma eksperta Tonu Tomparka (Tõnu Toompark) domām, šis ir unikāls īpašums Baltijā. "Latvijai nepieder neviena sala, un šāds piedāvājums ir patiesi nebijis! Tā ir iespēja arī latvietim iegūt savā īpašumā salu. Tas būs daudz īpašāk nekā grezns dzīvoklis vecpilsētā. Lai gan 239 660 m2 lielā privātā sala Hõralaid tiek piedāvāta ar sākuma cenu 2 eiro par kvadrātmetru, pēc viņa teiktā, gala cena var būt daudzkārt lielāka. Salu īpašu padara būvniecības tiesības, kas daudziem šādiem objektiem netiek piešķirtas dabas aizsardzības nosacījumu dēļ," skaidroja Tomparks.

Salā pie Hījumā šobrīd dzīvo aitas, putni un savvaļas dzīvnieki, taču saskaņā ar detālplānojumu Hõralaidā var dzīvot arī cilvēki, tur var būvēt dzīvojamās ēkas un laivu ostu. Jūras salas ar apbūves tiesībām pārdošanai citur Baltijas valstīs nav atrodamas; salīdzināmi objekti tiek pārdoti, piemēram, Somijā, kur cenas par salu sasniedz miljoniem eiro.