Vismaz 10 Eiropas Savienības dalībvalstis ļauj īstenot dažādu valstu uzņēmumu jurisdikcijas pārcelšanu, tādējādi radot papildu darba vietas un nodokļu ieņēmumus, Latvijā tādu iespēju nav

To liecina a/s BDO Latvia un ZAB Varul pētījums. «No jaunajām ES dalībvalstīm Maltā, Kiprā un no Austrumeiropas tikai Čehijā ir atļauta uzņēmumu jurisdikcijas pārcelšana, savukārt ne Latvijas, ne Igaunijas, ne arī Lietuvas normatīvie akti neko tādu neparedz,» pētījuma rezultātus skaidro ZAB Varul un a/s BDO Latvia partneris Jānis Zelmenis. Viņš norāda, ka ar uzņēmumu jurisdikcijas pārcelšanu savu valstu ekonomiku stutē ne tikai turīgā Dānija, Francija, Luksemburga, bet arī jaunās ES dalībvalstis – Malta un Kipra. «Citu valstu jurisdikcijā esošu uzņēmumu pārcelšanās nav ne ļoti lēts, ne arī vienkāršs process, un tas ienes papildu naudu šo valstu budžetos nodokļu un nodevu veidā, kā arī rada pieprasījumu pēc pakalpojumiem un precēm,» skaidro J. Zelmenis. Viņš nenoliedz, ka šāda jurisdikcijas pārcelšana ļoti pieprasīta ir tieši holdingu uzņēmumiem, jo tādējādi nav jālikvidē māteskompānija vai vecāsmātes kompānija, desmitiem meitu vai mazmeitu kompāniju.

Ražošanas samazināšana, iesaldēšana, vai pat pārcelšana uz ārzemēm var kļūt par bīstamu tendenci tautsaimniecībai, trešdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Uzņēmēju pārstāvošo organizāciju vadība, komentējot Severstal Distribution īstenoto darbības sašaurināšanu Latvijā, uzsver, ka lielākā problēma energoietilpīgiem ražošanas uzņēmumiem ir elektroenerģijas izmaksas, kas ir ievērojami lielākas nekā kaimiņvalstīs.

Galvenais vaininieks ir jau ilgstoši apspriestā un kritizētā eletroenerģijas obligātā iepirkuma komponente (OIK). Šobrīd izmaiņas tā piemērošanā Saeima ir atlikusi par gadu. Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone šādu Saeimas rīcību dēvē par nespēju pieņemt drosmīgus lēmumus.

L. Meņģelsone gan norāda, ka šobrīd nav redzami signāli, ka citi lielie ražošanas uzņēmumi domātu par ražotņu pārcelšanu uz citām valstīm, tomēr viņa uzsver, ka LDDK jau ilgstoši ir akcentējusi OIK problemātiku, kas ir īpaši sāpīgs lielajiem, energoietilpīgajiem ražošanas uzņēmumiem. «Tas faktiski ir apstāklis, kas neļauj attīstīties. Fakts, ka kaimiņvalstīs kopējās izmaksas par elektroenerģiju ir zemākas, noteikti nerada konkurētspējīgu vidi Latvijā,» viņa norāda, piebilstot, ka, ja OIK jautājums netiks drīzumā jēgpilni risināts, tas negatīvi ietekmēs rūpniecību Latvijā.

Administrācijas un vairāku departamentu pārcelšana uz Rīgu būtiski uzlabojusi Islandē dibinātas aviokompānijas rezultātus

To intervijā DB atzīst PrimeraAir viceprezidente Anastasija Višņakova, piebilstot, ka gūtā pieredze apliecina – Latvija var eksportēt intelektu, savu iedzīvotāju darbaspēju un know-how, un, ja tā vēl mazliet sakārtotu savu nodokļu sistēmu, tad kļūtu citu valstu uzņēmumiem pat ļoti pievilcīga.

Fragments no intervijas:

Kāpēc jūs savu biroju izlēmāt pārcelt uz Rīgu?

Rīgā saņēmām sertifikātu 2014. gada vasarā, un 2015. gadā savas funkcijas sāka pilnvērtīgi veikt PrimeraAir administratīvais (tostarp IT), operatīvais, finanšu un komercdepartaments. Līdz tam kompānijas dažādas funkcijas bija diezgan sadrumstalotas pa vairākām valstīm, taču, secinot, ka finanšu rādītāji nav tie labākie, tika pieņemts stratēģisks lēmums izveidot vienu biroju, no kura notiktu visa kompānijas vadība neatkarīgi no tā, no kurienes lidojam. Izvērtētas vairākas valstis, tostarp arī Polija un Lietuva. Rīgai par labu bija ģeogrāfiskā pozīcija, piemēram, no šejienes aizlidot uz Kopenhāgenu vai Stokholmu ir daudz ātrāk nekā no Islandes, un to var izdarīt vienas dienas laikā un pavadīt tur uz vietas veselu darbadienu. Pozitīvs faktors Latvijā bija arī spēcīgs vietējais aviopārvadātājs, līdz ar to guvām virsroku pār Lietuvu, kam, iespējams, ir labāks nodokļu režīms, bet nav tik labu aviosavienojumu – tas ir svarīgi, jo ceļot sanāk ļoti daudz. Nenoliedzami, uzturēt biroju Islandē vai Skandināvijā ir daudz dārgāk nekā šeit, līdz ar to tas arī bija viens no argumentiem. Tā kā vairākām aviokompānijām šeit jau bija savi administratīvie ofisi – gan airBaltic, gan Smartlynx, gan Norwegian, tad šeit ir pieejami pietiekami daudzi aviācijas speciālisti, kas ir gana liels retums. Rīga, protams, vadībai un īpašniekam patika arī kā pilsēta, kura ir ērta un viss ir tuvu sasniedzams. Zinu - publiskajā telpā nereti tiek apspriests, ka Latvijā nav pietiekami laba vide biznesa attīstībai, bet es teiktu, ka jāskatās, ar ko salīdzina. Latvijā biznesu nav sarežģītāk vai grūtāk veidot kā Skandināvijā. Mūsu kompānijas vadītājs ir teicis labus vārdus gan par Civilās aviācijas aģentūru, gan Satiksmes ministriju, kur cilvēki ir bijuši atvērti un palīdzēt (atrast risinājumu) gatavi. Jā, Latvija ir varbūt pārāk birokrātiska valsts, un dažreiz liekas, ka varētu neprasīt neskaitāmas reizes dokumentāli apliecināt vienas un tās pašas lietas, bet kopumā mums šeit kompāniju izdevās nodibināt pietiekami īsā laikā un arī diezgan viegli. Tomēr jāsaka, ka ne visi līdz tam PrimeraAir strādājušie cilvēki bija sajūsmā par pārcelšanos uz Rīgu. Dzirdējām daudz kritikas. Uz Austrumeiropu skatījās nievājoši, arī uz mani un manu komandu, jo mentalitāte, darbaspējas un ambīcijas ārkārtīgi atšķiras. Tas bija saistīts arī ar nepopulāriem lēmumiem, ko nācās šeit pieņemt. Ne visi skandināvu kolēģi varēja izturēt jaunu darba tempu: pie mums Latvijā cilvēki ir pieraduši daudz strādāt un ir ļoti darbaspējīgi. Skandināvijā darbinieki ir nedaudz iegrimuši sociālismā un paļāvībā uz valsti. Ja četros beidzas darbalaiks, jau trīs minūtes pirms četriem tiek nolikta pildspalva, un tad jau pēc tevis var kaut zāle neaugt. Mūsējie savukārt strādās, kamēr būs pabeigts, – ļoti atšķirīgas ambīcijas. Vēl kāds piemērs: aviācijā jūlijs ir ļoti intensīva darba mēnesis - visvairāk reisu, visvairāk pasažieru, bet Skandināvijā ir kompānijas, kur visa vadība šajā laikā var atļauties aiziet uz trim, četrām nedēļām atvaļinājumā. Neatceros nevienu kompāniju Latvijā, kur visa vadība aizietu kaut vai uz divām nedēļām atvaļinājumā (it īpaši «karstajā» sezonā), arī valsts kompānijās ne, bet tur tas notiek arī privātās kompānijās, tāpēc arī uz mums skatījās kā uz trakiem. Taču tagad jau esam saņēmuši zvanus no citām aviokompānijām, kas grib atbraukt pie mums pieredzes apmaiņā, lai redzētu, kā mums izdevās sasniegt tik labus rezultātus. Redzu, ka Latvija var eksportēt intelektu, darbaspējas un know-how, un, ja mēs mazliet sakārtotu savu nodokļu sistēmu, tad citu traucēkļu nebūtu. Otrā Kipra gluži nebūs, bet iespējams, ka mūsu (un daudzu citu kompāniju) pieredzei sekos arī citi. Pie tā vajag strādāt.

Reforma liek uzdot jautājumu, vai tajā paslēpta viltība paņemt labos aktīvus un atstāt bešā kreditorus.

Kamēr noris sarunas par jaunās valdības veidošanu, šķiet, ir atkal vērts pievērst uzmanību vienam no aizejošās valdības iesāktajiem pārmaiņu procesiem, kas profesionāļu vērtējumā nosaukts par vienu no pēdējā laikā skandalozākajiem. Runa ir par iesākto ostu reformu, kuru kā savu lozungu pieteica Jaunā konservatīvā partija (tagad – Konservatīvie), bet pēc neveiksmes vēlēšanās cenšas to nosaukt par Jaunās Vienotības iniciatīvu un karmisko uzdevumu.

Šā raksta kontekstā Diena uzdeva virkni jautājumu valsts pārvaldes pārstāvjiem par līdzšinējo pieredzi lielu, valsts administrētu uzņēmumu likvidācijas procesos, tostarp saistību kontekstā, kā arī par Valsts ieņēmumu dienesta īstenoto cīņu pret uzņēmumu aktīvu pārnešanu uz jaunu kapitālsabiedrību un attiecīgi saistību nepildīšanu pret valsti. Iepazīstoties ar jautājumiem, Valsts kases pārstāvji Dienai ieteica ar tiem vērsties Ekonomikas ministrijā, kuras pārstāvji savukārt šos jautājumus ieteica adresēt publisko aktīvu pārvaldītājam Prossessor (bijusī Privatizācijas aģentūra). Diemžēl pāradresācijas ķēdīte izrādījās par garu, tādēļ atbildes vakardienas laikā Dienai tomēr neizdevās iegūt.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild zīmola Nordic Club House dibinātājs Rinalds Trukšs. Nordic Club House ir uz noteiktām vērtībām balstīts koprades un sharing economy (dalīšanās ekonomikas) zīmols. «Es ticu tam, ka darbu, ko darām, var paveikt labāk, ja apkārt ir cilvēki, kas varbūt nav tiešie kolēģi, bet pārstāv tās pašas vērtības. Koprades vietas visā pasaulē sniedz iespēju bagātināties tādos unikālos veidos, kādos to nevar izdarīt tradicionālās darba vietās vai mājas biroji,» stāsta R. Trukšs.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Droši vien tāpēc, ka vienmēr esmu meklējis perfektu darba vidi, kas ietver sevī gan telpu, gan noformējumu, gan to īpašo auru. Ja nevari atrast to, ko meklē, tas nozīmē, ka jārada pašam. Vieta tev apkārt kaut kādā mērā ir spogulis tavai iekšējai kārtībai, tas ir sava veida palielināmais stikls tam, kas notiek galvā. Man nav īsti skaidrs, kāpēc 90% ofisu ēkās ir iekārtie griesti, sarunām neatbilstošas pārrunu telpas vai bezgaismas un bezgaisa kabineti. Es neticu ofisu kastēm. Un Nordic Club House iespējams ir sava veida protests šādai kārtībai.

Jēga ir sasniegt mērķi, tikt līdz otram galam, paveikt to, kas eventuāli nav paveicams, izdarīt to, ko nevar izdarīt – izpildīt neiespējamo misiju.

Tā grāmatā Uz Grenlandi – pēc pērlēm atzīst uzņēmējs, zemessargs un pasniedzējs Juris Ulmanis, kurš savā pirmajā polārajā ekspedīcijā ir sajuties kā īsts pērļu zvejnieks. Viņš kopā ar leģendārajiem latviešu alpīnistiem Teodoru Ķirsi un Imantu Zaulu ir uzkāpis vairākās pasaules virsotnēs un sapņo pievarēt arī pašu augstāko – Everestu.

Fragments no intervijas

Daudzi jūs saista ar pirmajiem mobilajiem telefoniem. Kā kļuvāt par ASV kompānijas Motorola Baltijas pārstāvniecības vadītāju?

Kad Arizonas Starptautiskajā menedžmenta skolā ieguvu savu otro maģistra grādu starptautiskajā biznesa vadībā, meklēju darbu. Nelielajā latviešu kopienā bija viens kungs, kurš strādāja Motorolā. Viņš man sarunāja darba interviju. Tā sāku strādāt šajā kompānijā par tirgus analītiķi.

Pat ja līdz ar solidaritātes nodokļa ieviešanu fiskāli iegūstam lielāku summu, ilgtermiņā un pat vidējā termiņā pazaudējam tās lojālās vistas, kas dēj zelta olas, intervijā laikrakstam Dienas Bizness saka Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone.

Viņasprāt Latvijai jāpārstāj lepoties kā zema atalgojuma valstij un jādara viss, lai varētu izmaksāt pēc iespējas lielākas algas.

Fragments no intervijas

Kādā zīmē uzņēmēji aizvadīja 2016. gadu?

Nozares labi turpināja iesākto gan eksporta tirgu atklāšanā, gan jaunu eksporta produktu radīšanā. Taču varēja just, ka sākas neskaidrība par to, kas būs tālāk. Bija jomas, kurās varēja just izteiktu pesimismu. Premjers Māris Kučinskis jau uzreiz paziņoja, ka ir gatavs strādāt ar mums kopā, un to arī varēja just. Savā ziņā ar šo valdību mums ir bijusi labākā sadarbība, kādu esam pieredzējuši. Komunikācija bija konstruktīva, atvērta un vienkārša. Šajā ziņā tas bija ļoti labs un vērtīgs gads.

Sliedes Andrejsalā paralēli Eksporta ielai jau noārdītas, uzbērti celiņi, kas iezīmē nākotnes ielas, graudu elevators darbu pārtraucis, un gatavs ir salas apbūves plāns. Jau 2023. gada nogalē Pētersalas iela atdursies Daugavā un, iespējams, būs redzami pirmā īres nama pamati vai pat siluets.

Tādu ainu Dienas Biznesam intervijā ieskicē SIA RigaPortCity valdes priekšsēdētājs un attīstības direktors Juris Dreimanis.

Ar konkrēti kādas teritorijas attīstību nodarbojas jūsu uzņēmums, un ko tas pārstāv?

RigaPortCity attīstāmā teritorija sākas no Vanšu tilta, tai piekrīt pašreizējais Rīgas pasažieru terminālis, jahtu centrs Andrejosta, visa Andrejsala un Eksporta ostas dienvidu teritorija. Zemesgabaliem šajā teritorijā ir dažādi īpašnieki, tomēr viņi visi ir spējuši vienoties par vienota attīstības uzņēmuma izveidi, kas arī ir SIA RigaPortCity. Kopumā ir runa par 55 hektāriem zemes, kas uzskatāma par bijušo ostas teritoriju. Uzņēmuma uzdevums ir pārraudzīt un attīstīt tā, lai ieguvēji būtu visi, arī Rīgas pilsēta – iedzīvotāji, viesi un pašvaldība, kas iegūs jaunu, izcili sakoptu pilsētas daļu.

Ražošanas izmaksu pieaugums šogad un tālākais kāpums nākamgad komplektā ar cenu kritumu noieta tirgos piespiedis SIA Severstal Distribution apturēt vienas cauruļu ražošanas līnijas darbu; netiek izslēgta arī tālāka ražošanas sašaurināšana Latvijā, pirmdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Pagaidām cauruļu ražošanas līnija tiks iekonservēta, bet tās tālākais liktenis ir neskaidrs. Tādējādi saruks ne tikai ražošana, bet arī eksports. Viens no metālpastrādes nozares pārzinātājiem atzīst, ka tas nav nekas labs ne nozarei, ne apstrādes rūpniecībai kopumā, un pauda cerību, ka nesekos vēl citas līdzīgas ziņas. Viņš rosina politiķus pieņemt adekvātus lēmumus, lai tā nenotiktu.

Uzņēmuma vadītājs pašlaik nevar arī atbildēt, kāds liktenis piemeklēs cauruļu ražošanas līniju. «Iekārta ir darba kārtībā un tiek iekonservēta, jo pieprasījums pēc šādas produkcijas ir, tikai Latvijā nav ekonomiski izdevīgi to darbināt,» saka A. Aleksejevs, izvairoties atbildēt, vai šīs iekārtas paliks Rīgā vai tiks pārvestas uz Poliju vai Krieviju. Viņš piemetina, ka uzņēmumam ražošanas aktīvi Latvijā vairs nav prioritāte.

Alus darītavas pērk visās valstīs, un kapitāla kustība ir normāla lieta, bet Latvijas īpatnība ir tā, ka ražošana visu laiku iet prom no mums, vismaz, ja runājam par aldariem - ir Latvijas zīmoli, ir sortiments, bet alus nav tapis Latvijā. Septembri vietējie aldari gaida ar cerībām, jo lielveikalu plauktos produkciju rotās karodziņi, ļaujot patērētājam identificēt vietējos ražotājus.

To intervijā Dienas Biznesam teic alus darītavas Labietis vadītājs un Latvijas Neatkarīgo aldaru biedrības prezidents Reinis Pļaviņš.

Labietis augusta izskaņā svinēja kompānijas 11. pastāvēšanas gadadienu, un šajā laikā ir bijis daudz notikumu. Pēdējais no tiem skāra arī patērētājus, proti, iepakojuma maiņa, pārejot uz bundžām, lai nelietotu Krievijā ražotas pudeles, uz brīdi pat radīja šī zīmola produkcijas iztrūkumu lielveikalu plauktos.

Fragments no intervijas

Kādēļ tik daudz alus darītavu ir pārdotas ārvalstu kompānijām, un kādēļ ražošana tiek pārcelta uz citām valstīm? Ko īsti pērk - ražotni vai zīmolu?

Noteikti nav iemesla pārmest tiem pārdevējiem. Nepārmetīšu uzņēmējam, kurš jau pensijas gados - pēc 30 darba gadiem pārdod uzņēmumu un vēlas izbaudīt pelnītu atpūtu. Tas, ka viņš nevēlas uzlikt atbildību savai mākslu mīlošajai meitai vai dēlam, ir tikai saprotami. Tas, ka alus darītavas pārdod, ir pilnīgi normāls process. Jautājums - kurš tās pērk un kādēļ? Skaidra lieta, ka pērk tie, kuriem ir nauda, un vietējiem naudas vēl nav tik daudz. Vismaz tajā laikā, kad tika pārdotas lielās alus darītavas, vietējiem nebija tāda kapitāla. Turklāt, pērkot alus darītavu, nepērk pašu ražotni, iekārtas vai ēku. Pērk zīmolu, tirgus daļu, pārdošanas kanālus! Protams, ka ārvalstu korporācijai, kurai vairākās valstīs pieder vairākas alus darītavas, ir iespēja tirgotājiem nodrošināt plašu sortimentu. Kroga īpašnieks no viena ražotāja var saņemt virkni alus un citu dzērienu zīmolu un viegli nodrošināt plašu piedāvājumu plauktos. Tikai vietējie dzērieni šādos krogos iekšā vairs netiek, jo plaukti pilni un līgumi arī saslēgti ar noteikumiem.

Valdība uz piektdienu, 12.martu, pārceļ lemšanu par epidemioloģiskās situācijas stabilizēšanas scenārija ieviešanu.

Ceturtdien kārtējā valdības sēdē bija plānots lemt par izmaiņām ierobežojumos, tostarp valsts pārvaldē, pašvaldībās un privātajā sektorā nodrošināt attālināto darbu, kā arī lemtu par izmaiņām par atļauto pasažieru skaistu sabiedriskajā transportā.

Tomēr sēdes laikā Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) izsludināja 15 minūšu pārtraukumu, lai pārliecinātos, vai valdības sēdes dienaskārtībā nav "iezagusies viena nepilnība". Pēc pārtraukuma premjers apliecināja, ka valdības sēdes dienaskārtībā iekļautajos jautājumos ir "būtiski trūkumi".

Viņš atzina, ka šo otrdien valdība lēma ar 17.martu atļaut lidojumus uz trešajām valstīm, tomēr ceturtdien bija plānots lemt par pasākumiem, kā kontrolēt un uzraudzīt, lai iedzīvotāji, atgriežoties no ārvalstīm, ievērotu epidemioloģiskās drošības prasības.

Aizvadītajā nedēļā Latvijas biznesu šokēja ministru prezidents Krišjānis Kariņš, televīzijā paužot birokrātisko vēstījumu: “Sabiedrība nevar mūžīgi uzturēt uzņēmējdarbību, īpaši, ja tā nav īpaši pieprasīta.”

Pēc tam gan radio taisnojās, ka esot pārprasts, atvainojās, taču, kā saka, izlietu ūdeni nesasmelsi. Ja stāsts būtu par kādu vienu teikumu, ko var izraut no konteksta, tā būtu cita lieta, taču šajā gadījumā šai tēzei bija arī pamatojums, kas atklāj domāšanas veidu.

Proti, no premjera teiktā izriet, ka tiek uzskatīts par normālu, ja kādai nozarei valsts pārvalde uzliek darbības ierobežojumus, – tas neuzliek nekādas saistības lēmumu pieņēmējiem, līdz ar to uzņēmējiem pašiem ar šo problēmu jātiek galā, un, ja netiek galā, tad paši vainīgi.

It kā valstij tās nozares, kurās Covid-19 dēļ ieviesti darbības ierobežojumi un apgrūtinājumi, nekad vairs nebūs vajadzīgas. Nav brīnums, ka tādas attieksmes dēļ ļoti daudzi ierobežotajās nozarēs nodarbinātie emigrē, uzņēmumi pārprofilējas vai pārceļ savu darbību uz valstīm, kur pret biznesu pat pandēmijas laikā saglabāta pretimnākoša attieksme.

Mežu aizsardzības tematika Latvijā pēdējās nedēļās kļuvusi aktuāla, īpaši saistībā ar karstuma vilni un mežu ugunsgrēkiem – šogad to skaits sasniedzis jau 236, kas valsts līmenī (ap 200 ha izdegušo platību) nav pārlieku daudz, bet individuāli var nozīmēt lielus zaudējumus mežu īpašniekiem. Šis ir īstais laiks, lai parūpētos par sava meža vērtību, kas ir droša garantija un investīcija nākotnē. Ko nozīmē apdrošināt mežu un kam jāpievērš lielāka uzmanība, to darot?

Par to saruna ar "Reinsons un Partneri" vadītāju, mežu apdrošināšanas produkta izstrādātāju Reini Reinsonu.

Parasti apdrošināšana saistās ar OCTA, KASKO, jūs darbojaties tik specifiskā apdrošināšanas veidā kā lauksaimniecība, kā nonācāt līdz tam?

Man kā jau daudziem apdrošināšana kādreiz likās kā kas mītisks, ne līdz galam izprotams, kur svarīgākais uzrakstīts, tā teikt, maziem burtiņiem. Pēc izglītības un aicinājuma esot agronomam, ikdienā praktiski sadarbojoties ar zemniekiem, dzirdēju dažādu pieredzi par sējumu apdrošināšanu. Likās, ka idejai par to, ka zemnieks pats apdrošina savus laukus un neprasa kompensācijas valstij, jābūt labai un jāstrādā. Pat pilsētniekiem, kuri parasti raugās uz lauksaimnieku kompensācijām negatīvi, jābūt priecīgiem, ka zemnieki paši uzņemas risku vadību. Tomēr atsauksmes bija dažādas. Tas raisīja interesi izprast un panākt, lai viss strādā. Sāku kā sējumu zaudējumu novērtēšanas eksperts, tomēr visai drīz sapratu, ka galvenais uzdevums varētu būt vienkāršs – padarīt sējumu apdrošināšanu saprotamu zemniekiem un zemnieku rūpes saprotamas apdrošinātājiem.

Tiesnešus iecelt un atcelt no amata turpmāk varētu Tieslietu padome, nevis Saeima, kā tas bija noteikts līdz šim

To paredz Tieslietu ministrijas izstrādātie vērienīgie grozījumi likumā Par tiesu varu, ko šodien plāno skatīt Ministru kabineta sēdē. Likumprojekts paredz arī veikt izmaiņas prasībās, kas izvirzītas apgabaltiesas un Augstākās tiesas tiesneša amata kandidātam, atjaunot Latvijas Republikas augstākajai tiesu instancei tās vēsturisko nosaukumus Senāts, kā arī precizēt turpmāko nolēmumu publicēšanas kārtību.

Paši lems

Šobrīd likums nosaka, ka rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi pēc tieslietu ministra priekšlikuma ieceļ amatā Saeima uz trim gadiem, arī apgabaltiesas tiesnesi pēc tieslietu ministra priekšlikuma amatā apstiprina Saeima bez pilnvaru termiņa ierobežojuma, arī Augstākās Tiesas tiesnesi pēc Augstākās Tiesas priekšsēdētāja priekšlikuma apstiprina amatā Saeima. Runājot par šo kārtību, sabiedrībā bieži vien pavīd viedoklis, ka tiesnešu iecelšana vai atcelšana no amata tomēr ir vairāk politisks lēmums. Arī Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupas (GRECO) savā ziņojumā norāda, ka Latvijā tiesu varas formālo neatkarību un paredzēto objektivitāti iedragā fakts, ka sabiedrībā pastāv viedoklis par korupciju tiesu sistēmā un ka sabiedrības uzticība tiesu varai ir zema. Tāpēc ir jāveido sistēma, lai atbildību par tiesnešu iecelšanu un karjeru (ieskaitot atkārtotu iecelšanu un virzīšanu) uzņemtos pati tiesu vara. GRECO iesaka pārdomāt Saeimas pilnvaras šajā sfērā, it īpaši, ierobežojot tās attiecībā uz tiesnešu apstiprināšanu, lai labāk kliedētu bažas par politiskās ietekmes riskiem. Likumprojekts paredz, ka turpmāk Tieslietu padome, nevis Saeima pēc Tieslietu padomes priekšlikuma, lems par tiesneša pārcelšanu darbā augstāka vai zemāka līmeņa tiesā.