Ukraiņi ne tuvu nav likumpaklausīgi paipuisīši, tomēr izdarītā ģeopolitiskā izvēle ir neatgriezeniska. Tā ir jārespektē, bet pašiem ukraiņiem jārēķinās, ka «nacionālās īpatnības» netiks pieciestas
Neilgi pirms pērnā Austrumu partnerības samita, kur Ukrainai bija paredzēts parakstīt asociācijas līgumu ar ES, pāris ārzemju ļaužu jautāja manu viedokli par sagaidāmo, un es teicu, ka ir jāgaida līdz pašam pēdējam brīdim, jo ukraiņi ir aplam šiverīgi ļautiņi. Kaut nu es toreiz būtu kļūdījies, tomēr pēc pāris nedēļām notika tieši tas, un Pandoras lāde Kijevā tika atvērta.
Mana skepse par jelkā darīšanu ar ukraiņiem bija un ir balstīta dažādu profesiju ļaužu un arī personīgos novērojumos gadu gaitā. Tā daži Latvijas uzņēmēji biznesa vidi Ukrainā tieši pirms pašreizējā vājprāta raksturoja kā četrreiz nedrošāku, salīdzinot ar Krieviju. Tiesa, peļņas marža arī bijusi attiecīga, tomēr korupcijas, reiderisma un vienkārši krāpšanas «kultūra» tur bijusi fenomenāla, un diez vai gada laikā kaut kas ir fundamentāli mainījies. Krievijā vismaz bijis skaidrs, kuram cik jāmaksā vai kas jādara, lai būtu drošība par administratīvo «jumtu», bet Ukrainā pat kukulis nav garantējis neko.
Citiem vārdiem sakot, potenciāli plaukstošās un visādā ziņā bagātās zemes ļautiņi uzvedās kā īsti kuces bērni, tomēr, lietojot Franklina Rūzvelta retorikas pērli, viņi ir mūsu kuces bērni. Un visai burtiski, jo, spriežot pēc Maidana nemieriem un visa tā, kas notika pēc tam, ukraiņiem ir tās pašas vilku mātes piens uz lūpām, kas pārējiem Romula pēctečiem.
Šī nav patīkama metafora, ja atceramies, ka Romuls nokāva savu brāli. Kopš tiem laikiem Eiropa ir bijusi globālo kašķu un nejaucību epicentrs, līdz pulciņš kungu nolēma, ka nu reiz pietiek, un aizsāka to, kas kļuva par Eiropas Savienību – veiksmīgu un noturīgu starptautiska miera projektu, kura ietvaros par spīti interešu un kultūru atšķirībām var dzīvot tīri labi. Eiropa ir kļuvusi par pierādījumu principam, ka nav fatāli sliktu vai labu īpašību un ka pat dažs netikums, ievirzīts pareizajā gultnē, var dod vispārēju labumu.
Kā to attiecināt uz ukraiņu šiverīgumu? Nav ne jausmas. Gan laiks rādīs. Skaidrs gan ir tas, ka līdz ar asociācijas līgumu, kas galu galā tika parakstīts ne vien ar tinti, bet arī ar asinīm, Ukrainas biznesa vide neizbēgami pielāgosies ES standartiem jeb normalizēsies. Ātri tas acīmredzot nebūs, tomēr jācer, ka peļņas arguments darbosies kā katalizators. Pagaidām ukraiņiem ir kārtējā rūgtā mācība – industriju mazspējas dēļ arī ārkārtas režīmā atvērtais ES tirgus eksportētājiem maz ko dod. 100% piešķirto apjoma kvotu izmantojuši vien Ukrainas sulu ražotāji, bet pārējo gatavība eksportēt uz ES, ieskaitot citus pārtikas ražotājus un lauksaimniekus, izrādījusies nožēlojama. 17 eksporta grupu pozīcijās kvotas nav aiztiktas vispār.
Valdībā iet ne mazāk drūmi. Par ES integrācijas lietām atbildīgais Valērijs Pjatņickis kādā lietišķā pasākumā likumdevēju tūļīgumu pat nosaucis par atklātu sabotāžu – no pieciem tūkstošiem aprobējamo ES standartu, kas Ukrainas biznesam dotu pieeju ES labumiem, pēdējos gados izskatīti vien 1427. Tai pašā laikā šim nolūkam Briseles iedalītie 40 miljoni eiro ir jau «apgūti». Nav brīnums, ka šīs nacionālās īpatnības liek gan Starptautiskajam Valūtas fondam, gan Eiropas Komisijai būt sīkstiem devējiem. Tāda arī morāle – lai kādās šausmās būtu Ukrainas ekonomika, Rietumu aizdevumiem un palīdzībai jābūt precīzi tēmētai, un tad vēl jāskatās uz pirkstiem, kas tieši ar to tiek darīts.
Jo vienkārši ir lietas, ko nedrīkst darīt – izsaimniekot palīdzību, neturēt vārdu utt., bet ir arī tādas lietas, ko nedrīkst darīt pilnīgi noteikti. Piemēram, ar zaļiem, pieklājīgiem cilvēciņiem un līdzīgiem pasākumiem okupēt kaimiņu teritorijas un provocēt pilsoņu karu. Labāk ir tirgoties un sadarboties, nekā žņaugt vienam otru ar ierobežojumiem, regulējumiem un sankcijām, un Eiropas kuces bērniem tas lielos vilcienos ir pielecis. Ne bez grūtībām, un tomēr. Un ģeopolitika šādā izpratnē nav jautājums par to, kam kas pieder un kurš kuru žņaudz, bet gan pēc kādiem principiem notiek mūsu savstarpējā sadzīvošana, sākot ar cieņu pret otra cilvēka izvēles brīvību un beidzot ar biznesa kontraktu ievērošanu.