Pēc budžeta pieņemšanas neko būtiski nemainīs arī jauna valdība, pa nospraustajām sliedēm tai vien būs jābrauc
Par Laimdotas Straujumas otrās vadītās valdības krišanu ir runāts principā jau kopš tās apstiprināšanas brīža. Sākumā tika mēļots, ka ir godam jānovada ES Padomes prezidentūras laiks, pēc tam, ka jāpieņem 2016. gada budžets, tad – jāsagaida varas partijas Vienotība gadskārtējais kongress... Nākamajā darbadienā pēc šī kongresa, kurš pagāja labākajās stagnācijas tradīcijās, L. Straujuma arī paziņoja par savu demisiju, vienlaikus parādot attieksmi pret dažādiem savas partijas interešu grupējumiem un pašai nosaucot savu vēlamo pēcteci – iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski.
Atšķirībā no dažām citām reizēm, lielākie šīs valdības «ienaidnieki» bija meklējami nevis kaut kur ārpus premjera partijas, bet gan pašas Vienotības iekšienē. Cīņa par varu spilgti izpaudās arī valdības pieņemtajos lēmumos – tie pēdējā laikā bija īpaši saraustīti, piemēram, nacionālās aviokompānijas AirBaltic kontekstā, taču Vienotības iekšējās pretrunas spilgti ilustrē arī satiksmes ministra Anrija Matīsa demisijas pieprasījums, partijas vadītājas Solvitas Āboltiņas, bijušā finanšu ministra Andra Vilka un Eiroparlamenta deputātes Ineses Vaideres publiskās runas «pērles». Domājams, ka šī valdība tik ilgi noturējās tāpēc, ka pašreizējais politiskais izkārtojums valstī sevišķi daudz citu opciju nepieļauj, tomēr ilgā gatavošanās šīs valdības krišanai ļāva ieinteresētajām pusēm labāk sagatavoties un tagad kandidāti gluži kā šaha figūriņas jau droši tiek bīdīti pa spēles laukumu. Protams, ir visai diskutabli, cik lielā mērā jauno valdību tiešām varēs saukt par jaunu, jo vismaz daļa esošās valdības ministru, kā izskatās, tiks saglabāti, lai arī, iespējams, citās ministrijās, nekā tie atrodas šobrīd. No biznesa viedokļa trīs ministrijas, kam tiek pievērsta vislielākā uzmanība, ir Satiksmes, Ekonomikas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Tad nu redzēsim, kādas rokādes šajos amatos notiks. Nākamā valdība nevarēs būt īsti «jauna» arī tāpēc, ka nākamā gada budžets jau ir pieņemts, kas nozīmē to, lai kādas personības pie vadības stūres arī nepiesēstos, būtiski kaut ko mainīt vismaz tuvāko gadu nebūs iespējams.
Īstenībā līdzīgas situācijas ķīlniece savulaik bija arī Laimdota Straujuma. Var jau sašust par valdības, maigi sakot, dīvainajiem lēmumiem Latvijas gāzes dalīšanas un tirgus liberalizācijas sakarā, atjaunojamo energoresursu jēlnadzīgajā politikā, bankas Citadele, Liepājas Metalurga vai AirBaltic pārdošanas darījumos, kā arī 2016. gada budžeta un dažādu sociālo problēmu risināšanas kontekstā, taču nevar aizmirst, ka faktiski uz L. Straujumas pleciem uzgūla gana smags iepriekšējo V. Dombrovska vadīto valdību mantojums. Diemžēl pastāv risks, ka arī nākamā valdība kopumā turpinās cīnīties ar pagātnes rēgiem un mazāk spēs domāt par veiksmīgas valsts nākotnes perspektīvām.