Politiķu kārtējā komunikācijas katastrofa – nevar populistiski solīt lētu elektroenerģiju tur, kur tā objektīvu iemeslu dēļ nav iespējama
Diskusijas ap vietējo atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošanu Latvijā jau labu laiku ir balansējušas uz naža asmens, un visas pazīmes liecina, ka kritiskais punkts ir sasniegts. AER nozares pārstāvji, kā liecina DB 13.04.2016. publikācija, ir sašutuši par kaut cik prognozējamas politikas trūkumu – ir tiešām traki, ja nozari regulējošie normatīvie akti sešu gadu laikā ir tikuši grozīti vismaz 15 reizes, bet kā dzīvot tālāk, joprojām nav saprotams. Lai cik dārgas vai lētas atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas arī nebūtu, lai kā tās arī kādam patiktu vai nepatiktu, ir nepieņemama lielā dez- informācija, kas par šo sektoru valda, pirmkārt, jau politisko lēmumu pieņēmēju līmenī.
Jau ekonomikas ministra Arta Kampara laikā tika uzsākta donkihotiska cīņa ar tā saukto elektrības OIK, un katrs nākamais ekonomikas ministrs šo birokrātisko dzirnu ratu ir turpinājis griezt tikai tālāk, nozarei velti cerot uz kādu saprotamu un prognozējamu šīs jomas regulējumu.
Rezultāts ir ekonomisks neloģisms un fiskāls neprāts, un kā gan savādāk, ja informācija par šo jomu tiek pasniegta tik samudžināti, ka likumdevēji vienkārši nesaprot, par ko īsti ir runa. Situācija ir nonākusi tiktāl, ka atjaunojamo energoresursu industrijai Latvijā klājas ļoti grūti. No otras puses, nenoliedzams ir arī fakts, ka Latvijas rūpniecības uzņēmumi par elektrību maksā vienu no visaugstākajām cenām Eiropā. Tas liecina par pieļautām kļūdām Latvijas tautsaimniecības plānošanā. Taču, lai saprastu, kas tās ir par kļūdām un kur tieši tās ir pieļautas, nepietiek ar viena OIK elementa – šajā gadījumā atjaunojamo energoresursu – izraušanu no konteksta un absurdas cīņas uzsākšanu, neredzot un neizanalizējot visu segmentu kopumā. Enerģētika ir ļoti svarīga ekonomikas un arī valsts drošības sastāvdaļa, lai ar to mētātos, kā pagadās, neizprotot ne statistiku, ne pieejamo informāciju kopumā. Taču par nozari atbildīgā Ekonomikas ministrija līdzīgi kā dabasgāzes tirgus liberalizācijas jautājumā tā vietā, lai skaidri un gaiši nokomunicētu savu politisko pozīciju, turpina atrunāties ar kaut kādām mistiskām sarakstēm ar Eiropas Komisiju. Tā kopš 2009. gada nevienu juridiski saistošu direktīvu enerģētikas jomā nav izdevusi, ko gan var ieteikt šobrīd Latvijai? Latvijai pašai ir jāstrādā pie sava nacionālā šīs jomas regulējuma, lai tas būtu sabalansēts ar mūsu tautsaimniecības interesēm. Nevar turpināt populistiski solīt lētu elektrību tur, kur tā objektīvi nav iespējama. Ar tukšu runāšanu arī ceļu nevar uzbūvēt, vajag konkrētu rīcību. Atjaunojamie energoresursi ir tikai viens no Latvijas ekonomikas segmentiem, kas ir birokrātijas pilnībā saindēts. Plašākā mērogā tā skar visu Latvijas uzņēmējdarbības vidi. Šādā situācijā nav ko brīnīties, ka valsts ekonomiskā izaugsme bremzējas.