Lai arī nākošajām paaudzēm paliek sakopta vide! – tā bioloģiskās saimniekošanas nozīmi skaidro Skrundas pagastā esošās z/s Valti saimnieki Vanda un Rihards Valtenbergi.

Saimniecība oficiāli reģistrēta pirms 21 gada, bet, kā stāsta Rihards, saimniekošana notiek jau septītajā paaudzē. Pirmsākumos Valtos audzēti gan graudi, gan 14 govju ganāmpulks ražojis pienu, taču izvēle tomēr palikusi pie gaļas liellopiem. Tieši viens notikums īpaši mudinājis domāt par bioloģisko saimniekošanu.

Pilnvērtīga bioloģiskā saimniekošana neesot iedomājama bez lopiem, jo tādējādi veidojas pilns cikls. Valtenbergi sākuši ar 11,6 ha, tagad Valtos apsaimnieko 600 ha, no tiem īpašumā ir 440 ha zemju. Liellopu audzēšanai Valtos pievērsās 90. gadu beigās, kad Latvijā ievesti pirmie Šarolē šķirnes lopi. Sākums – grūts, daudz bijis jāmācās, jo šī nozare bija pavisam jauna Latvijā, nevienam nav bijis pieredze ar šādu lopu šķirni.

2014.gada nogalē tika veikti grozījumi likumā Par akcīzes nodokli, kas paredz, ka no 2015.gada 1.jūlijā Latvijas lauksaimniekiem būs jāiegādājas iezīmētā (marķētā) dīzeļdegviela. Vairums Latvijas ražojošo lauksaimnieku nevalstiskās organizācijas un degvielas tirgotāji ir kategoriski pret jaunās normas stāšanos spēkā un uzskata, ka šobrīd, kad ir atvērts likums, nepārdomātais lēmums ir jāatceļ, informē biedrības Zemnieku saeima pārstāve Līva Norkārkle.

Jau vairākus gadus darbojas efektīva un moderna Lauku atbalsta dienesta pakļautībā esoša lauksaimniekiem paredzētās bezakcīzes dīzeļdegvielas uzraudzības sistēma. Lai lauksaimnieki būtu tiesīgi iegādāties tiem paredzēto dīzeļdegvielu, viņiem ir jāizpilda virkne nosacījumu. Ar jauno lēmumu papildus tiek ieviesta līdz galam nepārdomāta un neizvērtēta prasība - dīzeļdegvielas iezīmēšana (marķēšana), radot izmaksas gan lauksaimniekiem un degvielas tirgotājiem, gan valstij kopumā. Pēc lauksaimnieku aprēķiniem, iezīmētās (marķētās) dīzeļdegvielas cena pieaugs aptuveni par 5-6 eiro centiem par litru. Izmaksas radīsies arī veidojot papildus infrastruktūru atsevišķai krāsotās degvielas loģistikas nodrošināšanai un uzglabāšanai, kā arī kontroles sistēmai no valsts puses.

Veikals ir laba vieta, kur parādīt savu produkciju, bet mazam uzņēmumam tas paņem pārāk daudz spēka attīstībai.

Pusotru gadu apģērbu zīmolam Yuta (SIA Yuta Sense) un M50 bija kopīgs veikals, bet šī gada sākumā SIA Yuta Sense īpašnieces Līga Irbe un Ina Kantiķe izlēma atteikties no tā. Šāds lēmums pieņemts galvenokārt tāpēc, ka veikala uzturēšana prasīja lielus ieguldījumus gan laika, gan naudas izteiksmē, tāpēc cieta ražošana. «Manuprāt, mums arī nav tādas veikalnieču sūtības un mēs neilgojamies pēc savas bodītes,» saka Ina. Līga piebilst, ka viņām lielāku prieku sagādā jaunu apģērbu radīšana un piedāvāšana citiem veikaliem. Uzņēmumam joprojām ir laba sadarbība ar veikalu M50 – pircējiem tur ir pieejams Yuta apģērbs, bet tagad viņām pašām nav jābūt visu laiku klāt, lai to pārdotu. «Ir forši, ka ir sava bodīte un cilvēki nāk un aprunājas, bet tas nav tas, ar ko gribam nodarboties. Ja mazā bodītē gribam tirgot tikai savas lietas, ir jāražo ļoti daudz un dažādi apģērbi. To izdarīt ir grūti. Man liekas, ka M50 ir labs piemērs – veikalam klājas arvien labāk, jo viņiem ir viss no nieciņiem līdz lielām lietām, un viņiem patīk strādāt veikalā, tas ir jūtams,» saka Līga.

Viena no Latvijas gleznainākajām vietām, blakus Gaiziņkalnam, kurā līdz šim saimniekoja uzņēmējs Gunārs Ķirsons, nonākusi Krievijas izcelsmes oligarha Jurija Šeflera īpašumā.

Krievu miljonārs patlaban meklē iespējas paplašināt jauniegūto īpašumu, piedāvājot arī apkārtējo māju īpašniekiem pārdot zemi, ziņo Latvijas Televīzijas raidījums de facto.

Līdz šim zemes īpašums tautā bija pazīstams kā Ķirsona muiža, ar Lido slēpošanas kalnu un viesnīcu. Gaiziņkalna īpašums bija viens no uzņēmēja Ķirsona sapņu projektiem, taču lielo parādu dēļ to nācās izsolīt. Šopavasar Ķirsona muiža nonāca viņa drauga Vladimira Šestakova rokās, taču viņš to tagad pārdevis uzņēmumam LB Agro. Dati liecina, ka uzņēmuma vienīgais īpašnieks ir Šeflers, kurš Latvijā labāk zināms kā akciju sabiedrības Latvijas balzams lielākais īpašnieks. Šeflers gan savām acīm skaisto Gaiziņa ainavu nav redzējis, un, visticamāk, šādas iespējas viņam tuvākajā laikā arī nebūs.

Kopīga fiskālās disciplīnas ietvara veidošana ir ļoti daudzšķautņains jautājums gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā (ES). No vienas puses, tā ir politiskā saspēle, kur arī Latvijai jāpieliek pūliņi, lai mūsu balsi Eiropā sadzirdētu un izveidotu mehānismu, kas nodrošina atbildīgu dalībvalstu budžeta politiku.

No otras puses, protams, fiskālās disciplīnas īstenošanu, pirmkārt, jāsāk savās mājās ar pavisam praktisku mērķi – pieejamā naudas apjoma saprātīga tērēšana, lai apmierinātu pēc iespējas vairāk vajadzību un dzīvotu labāk. Šajā rakstā pievērsīšos fiskālās disciplīnas padomes lomai un iespējām uzlabot fiskālo disciplīnu Latvijā un apskatīšu Eiropas Savienības fiskālās padomes līdzšinējo veidošanas gaitu.

Sabiedrībai no publiski pieejamās informācijas, kas mēdz būt arī virspusēja un politiski motivēta, ne vienmēr ir viegli saprast, vai īstenotā budžeta politika patiesi ved uz lielāku labklājību. Turklāt pat politikas īstenotājiem arvien grūtāk ir saprast, vai nosacījumi tiešām tiek izpildīti un cik objektīvi ir Eiropas Komisijas (EK) pieņemtie lēmumi, izvērtējot konkrētu dalībvalstu atbilstību regulās definētajiem atbildīgas budžeta politikas nosacījumiem. Ir vairāki ceļi, kā turpināt attīstības ceļu arī šajos apstākļos: var atņemt valstīm iespējas radoši lavierēt pa disciplīnas kritēriju džungļiem un budžeta lēmumu pieņemšanu centralizēt vai tomēr censties risināt pastāvošā mehānisma problēmas.

Jelgavā aizvadīta biedrības Zemnieku saeima un Igaunijas Lauksaimniecības un Tirdzniecības kameras kopīgi veidotā projekta GreenAgri konference par aktualitātēm organiskā mēslojuma apsaimniekošanā, informē Zemnieku saeima.

Konferences pirmajā dienā dalībnieki apmeklēja lauksaimniecības uzņēmumus, kuri nodarbojas ar organiskā mēslojuma apsaimniekošanu. Savukārt otrajā dienā Latvijas un Igaunijas eksperti prezentēja spēkā esošās atšķirīgās vides prasības, kā efektīvi izmantot resursus un organiskā mēslojuma iestrādes tehnoloģijas.

GreenAgri projekta ietvaros, četru gadu garumā Latvijas un Igaunijas apvienotā ekspertu komanda strādās pie inovatīvu organiskā mēslojuma apsaimniekošanas tehnoloģiju un metožu izstrādes. Projekta gaitā 10 Latvijas un 10 Igaunijas lauksaimnieku demonstrējumu laukos tiks novēroti un novērtēti dažādi mēslu apsaimniekošanas veidi. Eksperti un pētnieki apkopos, kā arī analizēs iegūtos datus par iespējamām barības vielu noplūdēm un sniegs lauksaimniekiem informāciju par optimāliem risinājumiem organiskā mēslojuma uzglabāšanai, izkliedei un iestrādei.

Valsts institūciju neizdarības dēļ lauksaimniecības zemes aizaug. Ar to saskārusies Beverīnas novadā saimniekojošā z/s Mazputniņi, kas ilgstošas tiesvedības dēļ nevar izmantot lauksaimniecības zemi, uz kuras atrodas liellopu ferma.

Strīdus iemesls – 121,9 ha liels nekustamais īpašums Ķiguļi, kas sastāv no 94,3 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes un 13,7 ha meža, kā arī uz zemes esoša namīpašumu. Šobrīd tas pēc dokumentiem pieder SIA Latvijas mežs, taču Mazputniņi ir apstrīdējuši zemes iegādes darījumu, kas liedzis saimniecībai iespēju iegādāties šo zemi lauksaimnieciskās ražošanas vajadzībām. Pirmās instances tiesa apmierinājusi z/s Mazputniņi prasību, bet nākamā tiesas sēde notiks tikai 2015. gadā, lielākā daļa zemes ir aizaugusi un neviens to neizmanto.

Eksperti norāda, ka zeme ir ražošanas resurss, kas jāizmanto racionāli, tāpēc nepieciešamas izmaiņas likumos, lai sekmētu šī mērķa sasniegšanu.

Zemkopības ministre Laimdota Straujuma piektdien sveica konkursa Sējējs – 2012 laureātus – lauksaimniekus, lauku uzņēmējus, mazpulkus un jaunos zinātniekus lauksaimniecībā.

Zaļākas saimniekošanas un zaļākas domāšanas process Latvijā norit smagi, atzīst Pasaules Dabas fonda valdes priekšsēdētājs Uģis Rotbergs intervijā laikrakstam Diena.

Fragments no intervijas

Viens no Pasaules Dabas fonda (PDF) mērķiem ir saglabāt un atjaunot dabas resursus. Piekritīsiet, ka tas ir visai vispārīgs formulējums. Kas konkrēti patlaban tiek darīts?

PDF lielākais izaicinājums ir nevis gatavot skaistus dabas tematikai veltītus projektus, bet ietekmēt normatīvo dokumentu izstrādāšanu. Jāsaka, mums Latvijā ar izpratni par dabas aizsardzību – visplašākajā nozīmē – iet šausmīgi bēdīgi, jo saistībā ar neseno ekonomisko krīzi ir institucionalizējies priekšstats, ka tagad ātri, ātri labi dzīvosim un kaut kad vēlāk visu sakārtosim, bet vēl neinteliģentāku piegājienu grūti iedomāties. Iztēlojieties, aiziet cilvēks pie ārsta, un ārsts saka: «Paslimojiet vēl un nāciet tad, kad jums būs sliktāk.» Te gan nav runa tikai par Latviju, bet arī par Eiropu kopumā. Krīze varēja mudināt pārorientēties uz zaļāku saimniekošanu un zaļāku domāšanu. Tomēr šāds process norit smagi.

Otrdien, 23. augustā, valdība atbalstīja Zemkopības ministrijas (ZM) sagatavotos grozījumus noteikumos, kas nosaka atbalsta piešķiršanas kārtību pasākumā Lauku saimniecību modernizācija, informē ZM.

Izmaiņas noteikumos sagatavotas, lai rastu iespēju piena lopkopības un cūkkopības nozarēs grūtībās nonākušajiem lauksaimniekiem pārorientēties uz citu saimniekošanas veidu.

Ņemot vērā pašreizējo sarežģīto situāciju lauksaimniecības jomā, īpaši piena un cūkkopības sektorā, kādu patlaban piedzīvo Latvijas lauksaimnieki, kurus skāruši citu valstu noteiktie importa ierobežojumi un kuriem bijuši lieli ieguldījumi saimniecību uzlabošanā, īstenojot projektus Latvijas Lauku attīstības programmas 2007.–2013. gadam (LAP) pasākumos, nepieciešami risinājumi šo saimniecību iespējām pārorientēties uz citu saimniekošanas veidu.

«Visu var izdarīt – vajag tik rakt! Un pašam nemitīgi būt apritē, komunicēt ar cilvēkiem,» ir pārliecināts 23 gadus vecais Toms Kornets, kurš kopā ar draudzeni Līgu Lilientāli (22) saimnieko Alsviķu pagasta Līdumniekos. Jaunieši atzīst, ka viņiem patīk dzīvot un saimniekot laukos, tādēļ ir apņēmības pilni paplašināt un attīstīt saimniecību, vēsta reģionālais laikraksts Alūksnes Ziņas.

«Pirms diviem gadiem man saimniecībā nebija neviena traktora un no tehnikas neko nesapratu – tagad ir sava tehnika un šo to esmu jau apguvis. Darba ir ļoti daudz, vajag tikai strādāt,» saka T. Kornets.

Četrus gadus viņš dzīvo un saimnieko vecāku saimniecībā, kas saņemta mantojumā. Šobrīd Līdumniekos ir 5 zīdītājas govis, teļi, 15 aitas, lielākoties Latvijas tumšgalves. T.Kornets atzīst, ka viņa sirdslieta un pamatnodarbošanās saistās ar mežiem – pats ir izmācījies par mežsaimnieku Ogres meža tehnikumā. Šobrīd viņš apsaimnieko aptuveni 50 hektārus, no kuriem 16 hektāri ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme, pārējais – mežs. Pats sagatavo un pārdod malku.

Vienības gatvi Rīgā raksturo bruģis, dzīva auto satiksme un 10.tramvajs, ko dziesmā apdziedājis Labvēlīgais tips, aicinot sēsties sapņu vagonā…

Vienības gatves garums ir teju pieci kilometri. Tā ir izveidota XIX gs., nospraužot pilsētas robežās jaunu iztaisnotu trasi senajam pasta ceļam, kas reiz gāja no Vācijas caur Jelgavu uz Rīgu. Līdz pat 1935. gadam Vienības gatvi dēvēja par Jelgavas šoseju, un sākotnēji tā bija savienota tieši ar Akmeņu ielu, bet, paplašinot dzelzceļa staciju, ielas sākums tika pavirzīts līdz Jelgavas ielai. DB apciemoja vairākus uzņēmējus ielas posmā no Altonavas līdz Jelgavas ielai.

Auto, ka biezs

DB novēroja, ka viena no raksturīgākajām Vienības ielas iezīmēm – tur atrodas ne viens vien specializētais autolietu veikals. Viens tirgo krāsas vai dažādus aksesuārus mašīnu izdaiļošanai, kāds cits piedāvā servisu. Aptaujātie uzņēmumu pārstāvji atzīst, ka šādai vienas specializācijas veikalu koncentrācijai esot savi iemesli – šeit ikdienā garām steidz autovadītāji, kas ir šo uzņēmumu potenciālie klienti. Turklāt šeit klientiem nav jādomā par autostāvvietu – mašīnas atļauts novietot gan ielas malās, gan atsevišķās vietās gandrīz pie veikalu durvīm. Savukārt tiem, kuri atstāj savu braucamo servisā, ir viegli un ērti izmantot sabiedrisko transportu un nokļūt pilsētas centrā.

Valsts leknāk atalgoto ierēdņu darba samaksas audzelīgums iekšzemes kopprodukta pieauguma ātrumam ir tāltālu priekšā.

2,7% pieaugums pagājušajā gadā, 2,4% vēl gadu iepriekš un arī šim gadam nekādus īpaši pozitīvus pārsteigumus IKP pieaugums, droši ticams, nenesīs. Latvijas Bankas IKP prognoze šim gadam jau tika samazināta no 2,7% uz 2,3%. Ja tā piepildīsies, IKP izaugsmes ātrums būs rucis jau piekto gadu pēc kārtas. Par ministriju dāsnāk apmaksāto ierēdņu algām gan to nevar sacīt. Ar retiem izņēmumiem topa ierēdņi savas finansiālās pozīcijas pat ar vērienu stiprinājuši. Elites ierēdņi divu gadu laikā algā «uzbarojušies» pat gandrīz par 70%, izpētījis laikraksts Neatkarīgā. IKP pieaugums nobāl pret šo ierēdņu kabatas piepildīšanas straujumu.

#Zaglis esot uzdevies par bankas klientu, kas esot sācis nomāt seifu.

Vienā no Latvijas bankām - Privatbank - pagājušajā ceturtdienā notikusi vērienīga zādzība. Precīzs cietušo skaits un nodarīto zaudējumu apjoms pagaidām nav zināms, taču netiek izslēgts, ka zagļa guvums varētu būt mērāms simtos tūkstošos un pat miljonos eiro, pirmdien vēstīja raidījums LNT Ziņas.

Zādzība notikusi no bankas klientu individuālajiem seifiem. Privatbank savā mājaslapā tos reklamē kā ērtus un drošus. Tiek uzsvērts, ka katram seifam ir divas slēdzenes, kas tiek aizslēgtas ar divām atslēgām - klienta un bankas. Šī divu atslēgu sistēma ir papildu garantija klienta īpašuma drošībai, taču tā tika uzlauzta. Turklāt zādzība Privatbank individuālo seifu glabātuvē notikusi ar vērienu, jo no vērtībām iztīrīti vairāki seifi. Policijai par notikušo ziņots nākamajā dienā.

Par spīti skeptiķu pareģojumiem, ka Parīzes autoizstāde šogad būs vāja un skopa ar jaunumiem, realitāte izrādījās pavisam cita

Lielākās vaimanas un šaubas radīja fakts, ka izstādi Sēnas krastos nolēma izlaist vairāki smagsvari, piemēram, Volkswagen, Ford, Nissan, Volvo, kā arī citi mazāka izmēra autoražotāji, kas dažādu apsvērumu dēļ uzgrieza muguru Eiropā apmeklētākajai izstādei. Tas tiesa, ka vairākas halles, kur iepriekšējos gados saimniekoja autoražotāji, šogad tika atdotas motocikliem un citai tehnikai. Tāpēc dažiem vairāk pieredzējušiem Parīzes izstādes apmeklētājiem sākumā bija neliels apjukums par izkārtojumu un zīmolu atrašanās vietu.

Starp citu, Parīzes izstāde, kas šogad svin 120. gadskārtu, oficiālajos paziņojumos uzsver, ka no šā gada izstāde ir transformējusies par mobilitātes izstādi, kura sola, ka arī nākotnē Parīzē vienuviet varēsim skatīties ne tikai automašīnas, bet arī ar tām saistītas un nesaistītas tehnoloģijas un, protams, jau pieminētos motociklus un tiem līdzīgo tehniku. Motozīmoli šo iespēju izmantoja ar vērienu, aizņemot milzīgu halli. Kā sacīt, vairāk brīva gaisa ļauj atrotīt piedurknes tiem, kas izstādē piedalījās un darīja to ar vērienu.

Pēc smagajiem nokdauniem Bavārijas un Hesenes vēlēšanās Eiropas lielākās ekonomikas – Vācijas – valdības vadītājas Angelas Merkeles paziņojums par pakāpenisku aiziešanu no politikas nav sevišķi pārsteidzošs.

Vienlaikus jāsaka, ka pie varas, neskatoties uz pieaugošo kritiku no Vācijas pilsoņiem, Merkele ir turējusies gana ilgi. Ja ārvalstīs daudzi Angelu Merkeli ir pieskaitījuši pie ietekmīgākajām pasaules sievietēm, iekšpolitiski viņas slavas liesma, šķiet, jau pirms laba brīža apdzisusi. Un runa nav tikai par polarizējošo bēgļu uzņemšanas jautājumu. Vācieši ir noilgojušies pēc konkrētas un aktīvas rīcības daudzu būtisku lietu sakārtošanā.

Piemēram, viens no Vācijā izplatītiem sabiedriskā viedokļa veidošanas jājamzirdziņiem ir klimata katastrofa globālās sasilšanas dēļ, tomēr risinājums – samazināt ogļu staciju darbību – datējams tikai ar 2048. gadu. Ārvalstīs pamanīts ir arī kāzuss ar jaunceļamo Berlīnes lidostu, kuras ekspluatācijā nodošanas termiņš jau gadiem ir tikai pārvirzījies tālāk uz priekšu. Varbūt ironiski, ka jaunās lidostas kapacitāte tiek plānota uz 22 miljoniem pasažieru, lai gan jau šogad pasažieru skaits Berlīnē sasniegs 35 miljonus. Šie ir tikai divi piemēri, kas ieskicē faktisko situāciju Vācijā, – valstī, uz kuru daudzi ārvalstnieki joprojām veras ja ne gluži kā uz sapņu zemi, tad vismaz kā uz labo piemēru un bāku, pēc kuras orientēties krīžu skartajā Eiropas Savienībā.

Jau septīto gadu noslēdzies par tradīciju kļuvušais «Skaistākās lauku saimniecības» konkurss, kurā galveno nomināciju – «Skaistākā lauku saimniecība 2017» – saņēma Grasbergu ģimene no Zilūžu saimniecības Kocēnu novadā.

Atzinības šogad saņēmušas kopumā 10 saimniecības no Jelgavas, Kocēnu, Kuldīgas, Ķekavas, Naukšēnu, Rucavas, Skrīveru, Smiltenes un Vecpiebalgas novadiem.

«Cik prasmīgi mēs spēsim izmantot Latvijas lauku dotās iespējas, tik veiksmīgi attīstīsies Latvija. Prieks par saimniekiem, kuri sakārto ne tikai savas lauku sētas, bet ar savu pienesumu rūpējas arī par visu valsti. Īpaši gribu pateikties tām saimniecībām, kurās redzam dzīvojam un strādājam dažādas paaudzes. Tā mēs ieaudzinām savos bērnos mīlestību uz darbu, mīlestību uz Latviju,» stāsta konkursa «Skaistākā lauku saimniecība» patrons Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis.

Kocēnu novadā pie Zilūža ezera saimnieko Grasbergu ģimene, kuri nodarbojas ar piensaimniecību. Zilūžu saimniecībā darbojas divas paaudzes. Grasbergu dēli Jānis, Valts un Andris juniors nav aizbēguši nedz uz pilsētu, nedz ārzemēm, bet strādā Zilūžos. Jānis ir stratēģis un vadītājs. Valts ir atbildīgs par tirdzniecību, bet Andris ir vetārsts. Grasbergi dod darbu 32 cilvēkiem, fermā, gatavo dabiskus piena produktus: biezpienu, krējumu, kefīru, jogurtu, sviestu un saldējumu. Grasbergu ģimene balvā saņēma goda plāksni, kas apliecina «Skaistākās lauku saimniecības 2017» statusu un apmaksātu braucienu divām personām uz Berlīnes Zaļo nedēļu – pasaules lielāko starptautisko pārtikas, lauksaimniecības un dārzkopības izstādi 2018.gada 19.–28. janvārī.

Sakām –augļkopība, domājam – āboli. Taču pat tos vēl nespējam izaudzēt vajadzīgajā daudzumā un kvalitātē

Tā uzskata Augļkopju asociācijas valdes priekšsēdētāja Māra Rudzāte. Ābolu raža kopumā ir laba, taču dažādos reģionos – atšķirīga. Ābolu cena ir kritusi.

Augļkopji uzsver, ka pircēji psiholoģiski nevar pieņemt šķietamo cenu kāpumu pēc eiro ieviešanas. Vēl kāds drauds – poļu āboli; vienīgā cerība uz to, ka veiklie poļi atradīs aplinkus iespējas tos nogādāt ierastajiem ēdājiem.

Aptaujātie dārzu īpašnieki atzīst, ka augļkopība nav ātrs un viegls bizness, tomēr – ienesīgs dzīvesveids; sekmīgāk darbojas ģimenes uzņēmumi. Augļkopībā bez roku darba neiztikt, un to nekad nebūs iespējams pilnībā aizstāt ar tehniku, salīdzinot ar graudu audzēšanu. Tā kā laukos iedzīvotāju skaits samazinās, problēma ir tieši darba roku atrašana. Tādējādi daudzas saimniecības, sevišķi ogu audzētāji, nopietni pārdomā iespēju nākamgad ievest viesstrādniekus. Šīs sezonas ieguvums – atvieglotā programma sezonas laukstrādnieku reģistrācijā.

Latvijā šobrīd ir ap 3700 reģistrētu bioloģiskās lauksaimniecības operatoru, 3500 no tiem – bioloģiskās zemnieku saimniecības. Jauno bioloģiskās saimniekošanas gribētāju pieteikumu pieņemšana šogad noslēdzās 1. maijā, un bioloģiskās sertifikācijas institūcijas Vides kvalitāte un Sertifikācijas un testēšanas centrs saņēmušas vairāk nekā 700 pieteikumus no lauksaimniekiem, kuri vēlas iegūt bioloģisko sertifikātu.

Lai arī precīzais jauno bioloģisko saimniekotāju skaits būs zināms vasaras beigās pēc dokumentu pārbaudes un inspekcijām saimniecībās, šogad paredzams bioloģisko lauksaimnieku skaita kāpums.

Saskaņā ar Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas rīcībā esošajiem datiem apmēram puse Latvijas bioloģisko saimniekotāju šajā nozarē strādā jau 10 un vairāk gadus, bet ar katru gadu pieaug arī to saimniecību skaits, kuras sāk vai pāriet uz bioloģisko saimniekošanu.

Bioloģiskie saimniekotāji paši uzskata, ka bioloģiskā lauksaimniecība attīstīsies arvien straujāk un kļūs par nozīmīgu pārtikas aprites un lauksaimniecības daļu – šo viedokli atbalstīja 66% aptaujāto, savukārt kā būtiskākos priekšnoteikumus attīstībai 33% aptaujātie minēja patērētāju informētību un izpratni, vienota bioloģiskās pārtikas loģistikas centra izveidi – 24% un valsts atbalstu – 27%.

Lai zemnieks varētu saņemt ceļazīmi bioloģiskās pārtikas ražošanai, viņa saimniecībai jāiziet garš sertifikācijas ceļš, ko nosaka Eiropas Savienības (ES) bioloģiskās lauksaimniecības regula. Kā atzīst Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) valdes priekšsēdētājs Gustavs Norkārklis, šī regula ir jāiemācās kā ābece. Taču nereti tieši zināšanu trūkums zemniekiem kļūst par klupšanas akmeni, piektdien raksta laikraksts Diena.

ES dalībvalstīs izveidota kontroles sistēma, kurā iesaistītas gan valsts, gan privātās kontroles institūcijas. Latvijā kontrolējošo funkciju veic divas institūcijas – gan sertificēšanas institūcija Vides kvalitāte, gan Sertifikācijas un testēšanas centrs, kurā strādājošie neatkarīgie inspektori veic pārbaudes biosaimniecībās un uzņēmumos.

Zemniekam vai ražotājam, kurš vēlas iegūt bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu, vispirms jāiesniedz pieteikums sertificēšanas institūcijā. Kā norāda G. Norkārklis, būtībā tas ir detalizēts un pamatots biznesa plāns bioloģiskajai saimniekošanai vai ražošanai. Pēc pieteikuma izvērtēšanas attiecīgās kontroles institūcijas inspektori veic pārbaudi saimniecībā. Pat tad, ja viss ir kārtībā, tiek noteikts divu gadu pārejas periods, kura laikā zemnieku saimniecība var kļūt par bioloģisko saimniecību. Šajā laikā lauksaimniekam jāievēro visi bioloģiskās lauksaimniecības kritēriji, taču saražotajai produkcijai vēl nevar lietot oficiālo ES bioloģiskās lauksaimniecības marķējumu – Ekolapiņu.

«Mūsu mērķis ir panākt, lai cilvēki apzinās, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijas ir unikālas vērtības. Šo apziņu var panākt tikai ar skaidrojošo darbu, un Rāznas Nacionālajā parkā daudziem tā jau ir nostiprinājusies. Cilvēkiem izveidojusies piederības izjūta savai apkārtnei, un vietējie vēlas, lai cilvēki no citiem novadiem un pilsētām uz nacionālo parku atbrauc, lai novērtē tā unikalitāti. Tomēr šī piederības izjūta Latvijas dabas vērtībām jārada visā sabiedrībā,» Dienai uzsver Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Latgales reģionālās administrācijas direktore Anda Zeize.

Rāznas Nacionālais parks ir jaunākā īpaši aizsargājamā dabas teritorija Latvijā, tas dibināts 2007. gadā.

«Rāznas Nacionālā parka teritorija ir unikāla un skaista,» uzsver A. Zeize un bilst, ka «Daugavpils Universitātes zinātnieki vienmēr aktīvi iesaistījušies šīs teritorijas pētniecībā». 1997. gadā tieši Daugavpils Universitātes mācībspēki izstrādāja rekomendācijas Rāznas ezera sateces baseina funkcionālajam zonējumam, bet pēc diviem gadiem Latvijas Dabas aizsardzības fonds piešķīra finansējumu Daugavpils Universitātes projektam par dabas parka Rāzna izveidošanu.

2001. gadā astoņas pagastu pašvaldības - Andrupenes, Andzeļu, Ezernieku, Čornajas, Kaunatas, Mākoņkalna, Lūznavas un Rundēnu - parakstīja nodomu protokolu par Rāznas Nacionālā parka izveidošanu. «Tas, ka šai teritorijai ir nacionālā parka statuss, lielā mērā ir pašvaldību nopelns. Pašvaldības bija ieinteresētas mērķtiecīgā teritoriju attīstībā, lai varētu pieteikties Eiropas Savienības (ES) finansējumam un te ieplūstu ES nauda,» uzsver A. Zeize.

Zemniekiem jābūt galvenajiem procesa virzītājiem zinātnes un inovāciju attīstībā - tikai tā iespējams nodrošināt dzīvotspējīgu lauksaimniecisko ražošanu nākotnē.

Tā secinātss konferencē Stratēģiska pieeja pētniecībai un inovācijām ES lauksaimniecībā, kas No 27. līdz 28. janvārim norisinājās Briselē un kuras mērķis bija apspriest Eiropas Komisijas piedāvāto zinātnes un inovāciju stratēģiju - konkurētspējīgas lauksaimniecības un pārtikas ražošanas attīstībai, informē Zemnieku saeima.

Konferencē Eiropas profesionālas lauksaimniecības komitejas COPA un COGECA uzsvēra zinātnes un inovāciju svarīgo lomu lauksaimniecības sektora attīstībā, kā arī lauksaimnieku un to kooperatīvu iesaistes nozīmīgumu šajā procesā, sākot no izstrādes līdz noslēgumam. Tieši paši ražotāji vislabāk var pateikt, ar kādām problēmām nākas saskarties ikdienā, un kuru atrisināšana ļautu produkciju saražot lētāk, videi draudzīgāk un sociāli atbildīgāk.

Namiņā Rīgā, Ernestīnes ielā 21A, kas atrodas biznesam potenciāli interesantā vietā - Āgenskalnā iecienītā parkā un blakus skolai, šobrīd saimnieko Samāriešu fonds. Šā gada vasarā Rīgas Pārdaugavas izpilddirekcija plāno veikt vēsturiskās ēkas fasādes atjaunošanas darbus, taču par biznesa uzsākšanu namiņā patlaban ideju nav.

Tagadējais Jaunatnes dārzs ir kuģu būvētavas un rēderejas īpašnieka Aleksandra Augsburga vasarnīcas teritorija. 1887. gadā kāpas augšdaļā uzbūvēja nelielu šveiciešu stila vasarnīcu, bet lejasdaļā izveidoja ko līdzīgu botāniskajam dārzam. Kāpas virsotnē atradās īpašnieku māja un vairāk nekā hektāru lielajā dārzā tika ieaudzēti svešzemju koki. Irdeno kāpu kopā saturēja atbalsta sienas un smilšakmens kāpnes.

Augsburga dārzs savulaik bija iecienīta apkārtnes iedzīvotāju atpūtas vieta, jo tas bija publiski pieejams par nelielu samaksu. Ņemot vērā samaksas apmēru, vietējie to iesauca par «Pieckapeiku parku». Nelielajā namiņā, kurā tagad saimnieko Samāriešu fonds, atradās dārza sarga dzīvoklis, biznesa portālam db.lv stāsta Ilgonis Linde, novadpētnieks un interneta žurnāla «Par Āgenskalnu» redaktors. «Kara laikā viss krasi mainījās, jo Augsburgu ģimene Latviju pameta un dārzs nonāca Rīgas pilsētas Sarkanarmijas rajona pārziņā. 1949. gadā nolēma sākt veidot proletāriskās jaunatnes atpūtas centru un jau 1950. gadā bijušā parka īpašnieka mājā atklāja bērnu bibliotēku. Divus gadu vēlāk pieķerās arī dārzam, izbūvējot tā vietā rotaļu laukumu. Darbi aprobežojās ar smilšu kastes izveidi. Mazajā namiņā iekārtoja tiem laikiem stipri nepieciešamo medicīnisko iestādi - atutotavu. Vēlāk nojauca arī ķieģeļu žogu un, atskaitot ziemās uzlietās slidotavas parādīšanos, te daudzus gadu desmitus vairs nekas nemainījās,» viņš zina stāstīt.

Ja šeit nebūtu Valmieras drāmas teātra, droši vien nebūtu arī kafejnīcas

Tā DB atzīst Sandra Zīrāpe, kas saimnieko teātra pirmajā stāvā esošajā kafejnīcā Ceturtais cēliens. Arī teātra mājā esošā skaistumkopšanas salona īpašniece Simona Laure piekrīt – bizness cieši vijas ap teātri, lai gan šobrīd jau cilvēki nāk pie konkrēta meistara un vairs nav tik būtiski, kur salons izveidots. Savukārt pretim teātrim esošajā restorānā Rātes vārti šopavasar izveidots īpašs leģendārā režisora Oļģerta Krodera piemiņas stūrītis. Viņš restorānu sauca par savām otrajām mājām, par pirmajām ilgus gadus viņam kalpoja Valmieras teātris, kur viņš dzīvoja ne vien garīgi, bet arī fiziski.

Bārbeliete Anda Jermaka saimniekošanu piena lopkopībā pamato īsi – negribam, lai bērni brauc uz ārzemēm, vēsta reģionālais laikraksts Bauskas Dzīve.

Vecumnieku novada zemnieku saimniecības «Dālderi» īpašnieks Ivars Jermaks bilst, ka atvaļinājumā nav bijis kopš 2003. gada. Ģimene iztiek pašu spēkiem, un saprotams, ka tās ir nepārtrauktas rūpes.

Pienākumi sadalīti katram savi, ņemot vērā prasmes, kas katram tās spēcīgākās. Tētis Ivars ir zinošākais tehniskajos jautājumos, iekārtojis darbnīcu, kurā sava kārtība un nepieciešamais, lai vīru darbus veiktu uz vietas, nevis skrietu meklēt palīdzību lietās, ar kurām pats var tikt galā. Dēls Arnis, kurš absolvējis Saulaines profesionālo vidusskolu, bilst, ka tehnika saimniekošanas apjomiem varētu būt jaudīgāka un jaunāka. Bēdas vien, ja, piemēram, labākajā lopbarības sagādes laikā kaut kas nojūk. «Papīru lietas», kā mēdz teikt, ir mammas Andas pārziņā, jo viņa ir grāmatvede ar stāžu, savulaik strādājusi Bārbeles pagastā padomē. Meita Anda šogad absolvējusi Valles vidusskolas 12. klasi un ļoti labi zina lauku rūpes, kuras uzņemas nekurnēdama un palīdz ģimenes uzņēmumā.