Zemes apsaimniekotājiem Latvijā 2021. gads būs izšķirošs, jo Eiropas un Latvijas iestāžu kabinetos tiks skatīti priekšlikumi, kuri būtiski ietekmēs ne tikai zemes apsaimniekošanas iespējas Latvijā un pašu lauksaimnieku brīvību savos lēmumos, ko audzēt, un kā to darīt, bet arī patērētāju iespējas iegādāties pārtikas produktus.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) priekšsēdētājs Edgars Treibergs. Viņaprāt, tik nozīmīgi zemes apsaimniekošanu ietekmējoši lēmumi, kas tiks pieņemti šogad vai, vēlākais, 2022. gadā, pēdējo 25 gadu laikā Latvijā nav pieredzēti. Un tieši no tiem būs atkarīga ne tikai zemes apsaimniekošana nākamajos 20 — 30 gados, bet arī pārtikas produkcijas izcelsmes vieta un cenas veikalu plauktos.
Kāda ir pašreizējā situācija?
Pašlaik var teikt, ka nākotne ir miglā tīta, jo dažādās tapšanas stadijās ir daudz dažādu dokumentu, kuri gan tieši, gan arī pastarpināti skars ne tikai lauksaimniecības produkcijas audzētājus un pārstrādātājus, bet arī mežsaimniekus un kokrūpniekus, kā arī kūdras ieguvējus un substrāta ražotājus. Eiropas Savienība ir "uzņēmusi" Zaļo kursu, kurš no vienkārša patērētāja skatupunkta ir pat ļoti pievilcīgs — mazāk izmešu gaisā, veselīgāka raža (ar mazāk vai pilnībā bez minerālmēsliem un augu aizsardzības līdzekļiem), bet vienlaikus šai skaistajai nākotnei ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Šie labie un cēlie ES nodomi — mērķi – ir ne tikai grūti izpildāmi, neatstājot negatīvu ietekmi uz lauksaimniecību (un arī visiem, kas ar to darbojas), bet pagaidām šo mērķu sasniegšanai nav paredzēts nekāds atbalsts. Šo labo nodomu īstenošana rada daudz dīvainu jautājumu un problēmu. Proti, viena vēlme ir par apmēram 20% samazināt mēslojuma lietošanu, turpat līdzās ir otrs mērķis par apmēram 50% samazināt augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu, kas nozīmē arī mazāku iegūto ražu un augstāku augsnes mehānisko apstrādi. Un tad jau vēl ir klimata neitralitātes politika, kura prasa lauksaimniekiem virzīties uz iespējami mazāku augsnes apstrādi un mazākām siltumnīcu gāzu emisijām.
Līdztekus minētajam vēl ir plāns bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai novirzīt apmēram 30% no visas zemes. Pašlaik Eiropas un arīdzan Latvijas ministriju kabinetos tiek rakstīti dažādi projekti par to, kā nākotnē drīkstēs strādāt lauksaimnieki. Tomēr tas nav tikai par zemniekiem, bet gan par pārtikas patērētājiem, tātad pilnīgi visiem Latvijas iedzīvotājiem. Vienlaikus Eiropas un arī Latvijas politiķus un ierēdņus "drosmīgu lēmumu pieņemšanai" ar dažādām akcijām cenšas motivēt tā sabiedrības nelielā daļa, kura sevi lepni dēvē par dabas draugiem.
Proti, pirms kāda laika bija pasākumi, kuri bija vērsti pret dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanu uzturā. Un daudzi cilvēki to uzskatīja par labu, kaut arī diez vai aizdomājās līdz tam, ka dzīvnieku izcelsmes produkts ir ne tikai gaļa un tās izstrādājumi, bet arī piens, krējums, sviests, siers, biezpiens, arī olas. Šaubos tikai, vai sabiedrības vairākumam bija un ir izpratne, kādi tad izskatās pārtikas veikalu plaukti dzīvnieku izcelsmes produktiem. Tāpēc būtu lietderīgi cilvēkiem "atvērt acis", ko tas īsti nozīmē, un tad, kad šādu akciju rīkos nākamo reizi, vienoties ar pārtikas veikaliem, ka tajā dienā pārdošanā nav dzīvnieku izcelsmes produkcijas — gaļas, zivju un to izstrādājumu, bet arī piena, krējuma, sviesta, siera, biezpiena, arī olu. Un vēl CO2 izmešu un augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas samazināšana visā lauksaimniecībā, visticamāk, nozīmēs ievērojami augstākas pārtikas cenas veikalos. Bet nav zināms, vai Latvijas iedzīvotāju ienākumi tos ļaus iegādāties? Vai varbūt šo visu piena un gaļas lopkopību no ES "pārcelsim" uz kādu tuvējo valsti, kura nav ES dalībvalsts, kurai nav jāievēro nekādi ES uzstādījumi par klimata neitralitāti un augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu lietošanu.
Faktiski šāda kārtība ir stimuls lauksaimniecisko ražošanu no ES pārcelt uz citām valstīm. Tā ir bīstama tendence, jo velk sev līdzi jautājumus par nodarbinātību reģionos, nodokļu maksājumiem un arī iztiku (ienākumiem) cilvēkiem, visvairāk pārtikas piegāžu drošības jomā. Atgādināšanu, ka zeme ir svarīgākais Latvijas resurss, un to var izmantot pārtikas un koksnes audzēšanai, kūdras ieguvei, tūrismam, arī dabas aizsardzībai. Latvijas gadījumā zeme būtībā ģenerē produkciju, kura dod vairāk nekā 40% no visas valsts eksporta ieņēmumiem. Proti, lauksaimniecība + pārtikas pārstrādes rūpniecības eksporta ieņēmumi ir 2,57 miljardi eiro (savulaik bija tikai 0,3 miljardi eiro) un vēl 2,56 miljardus eiro nodrošina meža nozare (mežsaimniecība + kokapstrāde), kam vēl jāpieskaita kūdras substrātu produktu eksporta ieņēmumi ap 190 milj. eiro. Visas minētās nozares ir ne tikai liels darba devējs, it īpaši reģionos, bet arī nodokļu maksātāji.
Tātad Eiropas Zaļais kurss iespēju vietā rada riskus?!
Zemes apsaimniekotāji nav pret zaļajām idejām kā tādām, bet krasi iebilst pret pārspīlējumiem, stereotipiem un vienkāršu, kaut arī sākotnēji, iespējams, pievilcīgu ideju realizāciju bez anlīzes par to īstenošanās sekām, it īpaši attiecībā uz pirmās nepieciešamības pārtikas produktu ražošanas izmaksām un cenām. Vēl lielāku satraukumu rada situācija, ka reālie darba darītāji ir atbīdīti no lēmumu pieņemšanas procesa, savukārt to pieņēmēji, maigi izsakoties, ir ļoti tālu no sapratnes par zemes apsaimniekotāju situāciju, problēmām un pieņemto lēmumu sekām, īpaši tajos gadījumos, kad tiek lemts par jauniem aizliegumiem un ierobežojumiem.
Faktiski ir izveidojusies situācija, kurā pretnostatīti tie, kuri saimnieko uz zemes, ar tiem, kuri skaļi vēlas kaut ko aizliegt vai ierobežot. Savukārt daļa politiķu nespēj palikt malā un iesaistās šajā jaunu liegumu un ierobežojumu bīdīšanā cerībā nodrošināties ar savu vēlētāju - atbalstītāju, taču būtībā mazinot Latvijā strādājošu zemes apsaimniekotāju konkurētspēju, īpaši tajos gadījumos, kad līdzīgu vai tieši tādu pašu ierobežojumu nav citās ES dalībvalstīs strādājošajiem, kas ir Latvijas uzņēmēju konkurenti, nemaz nerunājot par trešo (ārpus ES) valstu konkurentiem. Minētais ir tikai spilgts apliecinājums «ekspertu» kompetencei, kaut arī viņi ar savām idejām par dažādiem aizliegumiem piepilda daudz ētera un tādējādi "it kā" veido sabiedrības domu.
Ko darīt?
Jebkādu lēmumu pieņemšanai saistībā ar zemes apsaimniekošanu — CO2 izmešiem, augu aizsardzības līdzekļu, minerālmēslu lietošanu – jābūt pamatotai ar zinātniskiem pētījumiem un šajā procesā obligāti jābūt pašiem zemes apsaimniekotājiem. Diemžēl Latvijā iztrūkst diskusijas ar zinātniski pierādītiem datiem un faktiem par konkrētu problēmu, bet toni vairāk nosaka, tā dēvētie, dīvāna eksperti. Latvijai būtu jābūt ar stingru nostāju, ka bez papildus ieguldījumiem no ES nav iespējams izpildīt ES uzstādījumus. Turklāt, jebkādiem datiem, kurus "uzdod" Brisele, saknēm jābūt Latvijā. Tas nozīmē, ka to pašu CO2 emisiju kontekstā jāizmanto Latvijā veikto pētījumu dati, nevis kaut kādi citi, kuri balstīti uz pieņēmumiem, nevis reālu monitoringu.
Starp citu, Latvijā veiktais monitorings rāda būtiski zemākus CO2 emisiju apmērus, nekā tos norāda Briseles dokumentos. Būtībā Latvija jau ir tuvu tam, ka tā ir klimata neitrāla valsts. Tajā pašā laikā ir ļoti daudz pašmāju vietējo aktīvistu, kuri raksta uz Briseli, "cik viss Latvijā ir slikti", kam nereti seko akli vai arī savtīgu labumu gūt alkstošie politiķi. Tāpat visiem jaunajiem nosacījumiem un papildus ierobežojumiem būtu jābūt vienādiem visās ES dalībvalstīs. Nedrīkst būt mehāniski samazinājumi par 30% vai 50% no esošā stāvokļa, bet gan pret vidējo ES. Citādi sanāk, ka mēs jau tā esam "zaļāki" nekā citas valstis, bet mūs spiež vēl vairāk. Un tas atkal samazina konkurētspēju mūsu lauksaimniekiem. Piemēram: antibiotiku lietošana Latvijā ir zem ES vidējā līmeņa - lai citi pievelkas mūsu līmenim, nevis uz mūsu rēķina uzlabo ES kopējo statistiku.
To jau redzam ar tiešmaksājumiem, kur joprojām esam lejasgalā maksājumos par ha, bet "vecā Eiropa" to negrib dzirdēt, un tas kropļo konkurenci vienotā ES tirgū. Latvijas politiķiem Eiropas līmenī būtu jāpanāk situācija, ka visiem konkrētā produkta ražotājiem tiek izvirzītas vienādas prasības un ierobežojumi, tādējādi tiktu novērsta negodīga konkurence, kad tie, kuri strādā ES, ir spiesti izpildīt augstākas prasības un ir vairāk aizliegumu salīdzinājumā ar trešajās valstīs, piemēram, Brazīlijā vai Ukrainā strādājošiem konkurentiem, kuri šī iemesla dēļ ir konkurētspējīgāki nekā tie, kuri strādā ES. Pašlaik vienādi konkurences nosacījumi nepastāv un tādējādi ir izdevīgāk konkrētu produktu ražošanu (piemēram, izmantojot pesticīdus, antibiotikas) veikt valstīs, kuras nav ES dalībvalstis, nevis jebkurā ES dalībvalstī, tostarp, Latvijā.
Lai trešo valstu pārtikas produktus drīkstētu tirgot ES tirgū, ir nepieciešams ne tikai izpildīt produktu atbilstības nosacījumus, kādi jau ir pašlaik, bet arī šo valstu ražotājiem jāizpilda noteikumi, kādi ir uzlikti ražotājiem ES gan attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļiem, to lietošanas biežumu, daudzumu, uz to, kādus un cik daudz izmantot minerālmēslus, antibiotikas. Tad jau aina būs citādāka un vienīgais konkurences priekšrocības elements paliks darbaspēka izmaksas, kuru ietaupījumu daļēji "apēdīs" šo produktu transportēšana uz ES.
