Būt par rakstnieku mūsdienās ir ļoti nejēdzīgi. Neapšaubāmi, tā ir viena no visvairāk romantizētām profesijām – viskija glāze, kūpoša cigarete un nesteidzīga klabināšana pa taustiņiem.
Papīra lapa lēnām izplaukst no rakstāmmašīnas ruļļa, skatam paverot romāna lappusi, kuru rotā kāds nedaudz mistisks, nedaudz intriģējošs nosaukums. Kam skanēs zvans? vai vismaz Sirmgalvis un jūra. Pēc tam rakstnieks (nesteidzīgi izgaršodams kārtējo viskija malku un domīgi izlaizdams cigaretes dūmu virpulīšus caur nāsīm) pārlaiž acis savam veikumam. Viņš domīgi pasmaida un atzinīgi nošūpo galvu, ar lielu, lepnu vēzienu iezīmējot pēdējo punktu. Tad daudzās aprakstītās lappuses tiek ieliktas brūnā aploksnē un nosūtītas izdevniecībai, kura šo romānu gaida tikpat alkaini kā piektdienas vakarā pusmūža vecmeita tvīkst pēc sava sapņu vīrieša. Bet rakstnieks tikmēr uzmet mugurā mēteli, uzliek hūti (gadījumā, ja viņš ir dzejnieks – bereti) un dodas nelielā pastaigā. Viņa soļi klaudz uz bruģa, un ļaudis cieņpilni atskatās. Daži viņu sveicina, bet rakstnieks atbild, tik tikko manāmi pieliecot galvu un ar labās rokas pirkstgaliem pieskaroties hūtes apmalei. Uz stūra pie rakstnieka pieskrien divas jaunas meitenes ziedošiem vaigiem un jau visnotaļ pilnīgām krūtīm. Viņas lūdz autogrāfu uz rakstnieka grāmatas, kuru tās vienmēr nēsā sev līdz. Rakstnieks pasmaida un neatsaka. Viena no meitenēm kautri pastiepjas un uzspiež rakstniekam ātru, miklu skūpstu. Viņš domās atzīmē, ka meitenes vaigs smaržo mazliet pēc jasmīniem un drusku pēc miklas zemes. Blakus savam autogrāfam viņš atstāj telefona numuru. Pēc tam rakstnieks, pie sevis smaidīdams, dodas tālāk, bet meitenes vēl labu brīdi paliek stāvam uz ielas stūra burtiski apreibušas no šīs negaidītās sastapšanās. Viņas vēl ilgi – vēl tad, kad būs kļuvušas par vecmeitām pusmūžā –, atcerēsies šo brīdi kā laimīgāko savas dzīves mirkli. To mirkli, kad viņas vaigā redzēja Rakstnieku.
Bet pats rakstnieks, jau pēc mirkļa aizmirsis par šo sastapšanos – galu galā, tādas meitenes viņš satiek teju uz katra stūra – dodas iekšā nelielā, dūmakainā kafejnīcā. Pie galdiņa viņu gaida dažādi citi slaveni rakstnieki, filozofi un interesantas, pat leģendāras personības. Rakstnieks sāk nodarboties ar t.s. bohēmu. Nakts pazūd nebeidzamu, bezgala interesantu sarunu pavedienos un absinta reibinošajos apskāvienos. Tomēr rakstnieks, lai arī vakara gaitā piebeidz neskaitāmas absinta glāzītes, saglabā asu prātu, un katra viņa remarka vai asprātīgā piezīme tiek uzklausīta ar apbrīnas pilniem skatiem vai atzinīgiem smiekliem. Bet no rīta viņš kāps uz slavena kreisera klāja, ieturēs brokastis kapteiņa kajītē un tad iesāks eksotiski dēkainā ceļojuma dienasgrāmatu, kura vēlāk kalpos par pamatu kārtējai veiksmīgai novelei ar kādu intriģējošo nosaukumu.
Var jau būt, ka tā arī rakstnieki dzīvoja kaut kad pirms-interneta ērā. Bet mūsdienu rakstnieka realitāte, protams, ir daudz bēdīgāka. Jau sākot ar to, ka nav nekādas nesteidzīgas sēdēšanas pie masīva koka rakstāmgalda kabinetā, kura sienas nokrautas biezu un antikvāru grāmatu grēdām. Tā vietā rakstnieks sēž birojā pie gaiša saplākšņa galdiņa – tieši tāda paša, kā viņa pārējie 275 kolēģi-nerakstnieki. Pat ja viņa grāmatas pērk salīdzinoši labi, ienākumi par tām knapi spēj segt izdošanas izmaksas. Arī par viskija glāzi uz darba galda jāaizmirst, jo mūsdienās pārlieka dzeršana vairs nevienam nešķiet nekas romantisks. Būs problēmas, ja darbā kaut vai tikai odīsi pēc alkohola, par dzeršanu uz vietas nemaz nerunājot. Tieši tas pats ar cigaretēm. Apkārt valda veselīgā dzīvesveida kults, bet kāds tur vairs rakstnieks fitnesa zālē, svaigi spiestu sulu (50 uz 50, biešu-burkānu) rokā. Tās nedaudzās meitenes, kurām varētu interesēt viņa grāmatas, valkā adītas vestes, studē filoloģiju un ar terminu laba izklaide saprot kādas melnbaltas filmas noskatīšanos.