#Metalurga teritorija, ražošanas ēkas, infrastruktūra var tikt izmantota citu ražotņu un pakalpojumu sniedzēju attīstībai. Tā ir laba bāze, lai Liepājā rastos kaut kas jauns.
Vienas nozares beigas – iespēja jaunam sākumam, to intervijā DB stāsta Liepājas speciālās ekonomiskās zonas pārvaldes valdes priekšsēdētājs Jānis Vilnītis.
Viņaprāt, Liepāja, kas pērn ir spējusi palielināt kravu pārkraušanas apjomus par 16%, var piesaistīt jaunus kravu īpašniekus, jo īpaši tāpēc, ka tā ir kļuvusi par Baltijas reģiona graudu lielāko pārkraušanas ostu.
Fragments no intervijas
Kādu risinājumu redzat saistībā ar Metalurgu?
Vēsturiski Liepāja bija metalurģijas un tekstila pilsēta, taču, laikam ritot, situācija ir būtiski mainījusies. Proti, pašlaik vairs nav tādu ražošanas uzņēmumu kā cukurfabrika, piena un gaļas kombināts, sērkociņu un lielas koksnes pārstrādes rūpnīcas. Tā ir vēsture, un ir skaidrs, ka arī metalurģijas Liepājā vairs nebūs. Divas reizes Liepāja ir pārslimojusi metalurģijas uzņēmumu nogrimšanu, un trešo reizi kāpt uz tā paša grābekļa pilsēta nav pelnījusi. Tāpēc Metalurga teritorija, ražošanas ēkas, infrastruktūra var tikt izmantota citu ražotņu un pakalpojumu sniedzēju attīstībai. Tā ir laba bāze, lai Liepājā rastos kaut kas jauns. Nevar noliegt, ka Liepājas metalurgs bija liels darba devējs, kurš ziedu laikos nodarbināja pat līdz 2500 strādājošajiem. Viss ir labi, kamēr šāds liels pilsētu veidojošs uzņēmums strādā, bet tajā brīdī, kad īsā laikā tiek atlaisti vairāk nekā 2000 darbinieki, viss apgriežas kājām gaisā un ieguvumu vietā ir zaudējumi. Savukārt, ja šajā teritorijā strādā daudz vidēju kompāniju, tad risks, ka visiem vienlaicīgi iestājas problēmas, ir daudz mazāks. Tā kā pašlaik arī Liepājā oficiālais bezdarba līmenis ir sarucis līdz 6%, tad pat Metalurga reanimācijas gadījumā būtu jautājums par darbaspēka pieejamību, bet speciālisti tik un tā būtu jāimportē, visticamāk, no Ukrainas vai Krievijas. Tāpat jāņem vērā arī ekonomiskais aspekts, proti, ražojot produkciju ar zemu pievienoto vērtību, ir grūti maksāt strādājošajiem labas algas, strādāt pie attīstības un izaugsmes projektiem. Ir arī veselības jautājums, jo pēc KVV Liepājas metalurgs lūžņu kausēšanas krāsns darba apturēšanas ir būtiski sarucis plaušu un elpošanas ceļu slimnieku skaits pilsētā. Tas ir svarīgi ne tikai iedzīvotāju veselības kontekstā, bet arī tāpēc, ka Liepāja cenšas attīstīt kurortoloģiju. Kamēr strādāja Metalurgs, pilsētā regulāri notika elektroenerģijas atslēgumi, kas nebūt neveicināja citu ražotāju un pakalpojumu sniedzēju attīstību. Diemžēl tādi Metalurga pārņēmēji, par kuriem būtu pilnīga pārliecība, ka viņi atjaunos un pacels šo ražošanu, maksātnespējas procesā tā arī nav atradušies.
Vai tas nozīmē, ka metalurģijai Liepājā tiek likts punkts, lai gan vismaz viens pretendents izteica vēlmi iegādāties šos aktīvus?
Publiskām runām ir jāsakrīt ar darbiem, ja tā nav, tad arī nav pārliecības par to, ka iecere atjaunot metalurģiju varētu izdoties. Protams, ir bijuši daži interesenti, par kuriem varētu būt lielāka pārliecība, ka viņiem izdodas reanimēt metalurģiju. Proti, tikko bija interese no Kanādas kompānijas, kurai ir niķeļa rūdas kausēšanas rūpnīca Lielbritānijā, taču, tā kā šī valsts plānojusi jau pēc gada izstāties no ES, tad tiek meklēta alternatīva. Vēl viens vērā ņemams interesents bija no Lielbritānijas, kuram ir metalurģijas ražotne Anglijā un raktuves Jaunzēlandē, bet tas nebija gatavs maksāt daudzus desmitus miljonus eiro par Metalurga aktīvu iegādi. Savukārt Latvijas gadījumā maksātnespējas procesā svarīgākais ir atgūt maksimāli daudz naudas – pārdot aktīvus par maksimāli augstu cenu, nevis slēgt kādas īpašas vienošanās ar potenciālo investoru, kura mērķis būtu ražošanas atjaunošana. Savukārt par nopietniem interesentiem no Austrumiem nekas nav pat dzirdēts.
Visu rakstu Vienas nozares beigas – iespēja jaunam sākumam lasiet otrdienas, 27.februāra laikrakstā Dienas Bizness!
