Tiklīdz aizvērās tramvaja durvis un Aleksandrs bija nopīkstinājis e-talonu, žaketes kabatā «atdzīvojās» telefons. Pacietīgi klusējis visu pēcpusdienu, tagad, divdesmit minūtes pirms izrādes sākuma, tas zumēja neganti un aizgūtnēm – viena īsziņa pēc otras vēstīja, ka Aleksandram pēc iespējas ātrāk jāpieslēdzas klienta sistēmai, kas bija nolēmusi «uzkārties» tieši šovakar, Aleksandra dežūras laikā. «Zane, piedod, darbs sauc, nebūšu,» viņš mirkli skatās uz nejēdzīgo īsziņu, nospiež «send» un metas ārā no tramvaja.
Šādas un simtiem līdzīgu situāciju sagaida tos darbiniekus, kuri ar savu darba devēju ir vienojušies par t.s. «dežūrām» ārpus oficiālā darba laika. No vienas puses, ir loģiski, ka daudzos gadījumos darbinieka atbildība par tā veidotu ražojumu vai sniegtu pakalpojumu nebeidzas pie konrētā uzņēmuma durvīm. Atšķirībā no friziera, piemēram, IT speciālists savā veidā visu laiku ir «nomodā» par viņa veidoto produktu, jo tajā ik pa brīdim ir jāveic uzlabojumi, jānovērš kļūmes. Šāda IT uzņēmuma vadītājs ir uzņēmies saistības pret klientu, ka sistēma strādās nevainojami, un tāpēc ir saprotama viņa vēlme nodrošināties pret riskiem – ja sistēma «uzkārsies», klientam jebkurā diennakts laikā būs pieejams kvalificēts darbinieks, kurš kļūmi novērsīs.
Samaksa par dežūrrežīmu
Taču, kā šī situācija izskatās no darbinieka skatpunkta? Mūsu piemērā labi redzams, ka IT speciālists Aleksandrs pēc darba līgumā noteiktā darba laika beigām ar savu laiku brīvi rīkoties tomēr nevar. Jo viņu ierobežo rakstiski fiksēta vai pat tikai mutiska vienošanās ar darba devēju, ka viņš būs pieejams klientam t.s. «dežūrrežīmā». Ņemot vērā, ka Darba likumā šādi pustoņi – kaut kas starp darba un brīvo laiku – nav fiksēti, katrs darba devējs un darbinieks var visai brīvi interpretēt gan šāda standby režīma nosacījumus, gan atlīdzību.
Vai mūsu Aleksandram pienākas atlīdzība par to, ka viņš visu vakaru teātra izrādes vietā pavadīs pie datora un labos kļūmes sistēmā? Protams, jo viņš būs darījis darbu. Bet, kā būtu tad, ja telefons paliktu kluss un Aleksandrs būtu devies uz izrādi? Dežūras laiks būtu pagājis bez izsaukumiem, bet, vai tas automātiski nozīmē, ka nekāda atlīdzība nepienākas?
Man nav zināms par strīdiem, kas šādos gadījumos Latvijā būtu nonākuši līdz tiesai. ES tiesu praksē ir vairāki gadījumi, kad tika skatītas lietas par ārstu dežūras laikiem – šajā profesijā dežūras ir ļoti izplatīta prakse un tās tiek apmaksātas, bet strīdi mēdz būt par samaksas apjomu. Tomēr šajās lietās ārsti dežūrē slimnīcās nevis atrodas «gaidīšanas režīmā» mājās. Cik zinu, Valsts Darba inspekcijas (VDI) traktējumā darbinieks ir tiesīgs saņemt atlīdzību par jebkādu sava brīvā laika ierobežojumu, proti, arī tad, ja izsaukums nav noticis, raksta ievadā pieminētajam Aleksandram par visu dežūru pienākas samaksa. Iespējams, kompensācija varētu būt arī brīvais laiks, ko darbinieks saņem par būšanu dežūrrežīmā, ja tā «iekritusi» nedēļas atpūtas dienā. Darba devēju viedoklis gan varētu būt atšķirīgs, tāpēc Darba likumā būtu jānosaka vienots traktējums par to, ko mēs saprotam ar dežūrām ārpus darba laika, kā arī darba vietas, un, kas par to pienākas darbiniekam.
Darbs no mājām – kurš atbild par darba apstākļiem?
Līdzīga «robežsituācija», kas likumā nav fiksēta, ir ar pēdējos gados aizvien plašāk izplatīto strādāšanu no mājām. Tas pats Aleksandrs vai daudzu citu profesiju ļaudis (pamatā – tie ir darbi pie datora) labprāt izvēlas rīta agrumā nedoties uz biroju, bet izpildīt darbu no sev ērtas un patīkamas darba vides – mājām. Arī darba devējam šāds risinājums varētu būt izdevīgs, jo var plānot mazākas telpas birojam, mazāki būs arī maksājumi par elektroenerģiju, siltumu, ūdeni.
Tomēr bez abpusēja izdevīguma šeit jāsastopas ar vienu būtisku jautājumu – kā zinām, ikvienā birojā ir ieviesti t.s. darba drošības noteikumi un darba devējs ir atbildīgs par darbinieka veselībai nekaitīgu darba apstākļu nodrošināšanu. Iespējams, daļa no šīm prasībām ir pārlieku birokrātiskas, taču kopumā – runa ir par darba devēja atbildību attiecībā pret darbinieku, tā veselību un pat dzīvību. Ja noticis kaitējums darbinieka veselībai un ir skaidrs, ka to izraisījusi nepareizi piestiprināta lustra, nedrošs krēsls vai galds, darbiniekam ir tiesības uz adekvātu kompensāciju. Taču, kā būs, ja negadījums darba laikā notiks paša mājās?
Ņemot vērā, ka darbinieks pilda savus darba līgumā fiksētos pienākumus, darba devējam ir jāuzņemas atbildība arī tad, ja darbs tiek veikts no mājām. Un te nav runa tikai par drošību vien, – arī darbinieka dators un tā nolietojums, datorā uzstādīto programmu izcelsme un piemērojamība komercdarbībai, ir jautājumi, ko būtu jāpārdomā. Un tas ir arī darba devēja interesēs, jo VDI pārbaužu gadījumā, šādas situācijas var beigties ar administratīvajiem sodiem par darba tiesiskās attiecības vai darba aizsardzības regulējošo likuma normu pārkāpumiem.
Rezumējot, – Darba likumā būtu jāparedz abas mūsdienu darba tirgum raksturīgās situācijas, proti, gan darba regulējums «gaidīšanas režīmā», gan regulējums darbam no mājām, jo vienādi spēles noteikumi ir izdevīgi gan darbiniekiem, gan darba devējiem. Tas ļauj izvairīties no potenciālajiem strīdiem savā starpā un sodiem no VDI puses, kā arī – abām pusēm ir skaidrs, ko tās var sagaidīt viena no otras, strādājot ārpus oficiālā darba laika un vietas.
