Vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem – tā ir populisma būtība, kas nav sveša daudzām nozarēm un «ekspertiem», runājot, piemēram, par nodokļu politiku. Šoreiz pievērsīšos PVN. Shēma ir gauži vienkārša: sataisām tabuliņu, kur redzamas PVN likmes dažādiem produktiem un pakalpojumiem Eiropas Savienības dalībvalstīs.
Ja Latvijā kādām precēm vai pakalpojumiem tās ir augstākas, sitam trauksmes zvanus un saucam, ka PVN likme jāmazina un cenas kritīsies. Tā tas notika ar Latvijai raksturīgiem dārzeņiem, tādi ir aicinājumi samazināt PVN likmi medikamentiem un viesmīlības nozarei. Pirmajā acu uzmetienā izklausās ļoti loģiski: samazināsim PVN un kritīsies cenas. Taču praksē tas tā nestrādā. Piemēram, runājot par medikamentu cenām, ir jāanalizē, kas ir galvenie faktori, kas ietekmē to cenas, un kāds ir PVN īpatsvars to vidū. Pārsvarā gadījumu atšķirības PVN likmēs nebūt nav izšķirošais faktors, kādēļ citviet atsevišķām precēm vai pakalpojumiem ir zemākas cenas nekā Latvijā.
Taču miljonu vērts ir jautājums – ja samazinām kādai preču vai pakalpojumu grupai PVN, vai varam gaidīt adekvātu un proporcionālu cenas samazinājumu? Akadēmiskajā portālā https://voxeu.org, kur ievietoti vairāku ekonomistu zinātniski raksti, atrodamas arī publikācijas par samazinātā PVN ietekmi uz cenām. Viens no jaunākajiem pētījumiem ir par samazinātā PVN piemērošanu Francijas āra kafejnīcām un restorāniem. Secinājums ir skarbs: vislielāko labumu no samazinātā PVN guva restorānu īpašnieki, taču cenas pazeminājās ļoti nedaudz vai nemaz. Arī poļu ekonomists Arkadijs Bernāls, analizējot Polijā īstenoto PVN likmes pazemināšanu pārtikas precēm, norāda, ka tam nebija nekāda efekta uz cenu pazemināšanos veikalos. Tajā pašā laikā vidēji Eiropas Savienībā ieņēmumi no PVN veido 30% no visiem nodokļu ieņēmumiem un 12% no IKP.
Skaidrs, ka tas ir ļoti nozīmīgs ieņēmumu avots un, pazeminot PVN likmi, ir jādomā, kā to kompensēt. Turklāt nevajag aizmirst, ka vadošie nodokļu speciālisti nenogurstoši atkārto, ka netiešie nodokļi, tostarp PVN, atšķirībā no tiešajiem nodokļiem ir uzņēmējdarbībai visdraudzīgākie, tādēļ nodokļu slogs būtu pārvirzāms no darbaspēka nodokļiem uz PVN, īpašumu un vidi. Līdz ar to PVN pazemināšana, kurai gribi negribi jāmeklē kompensējoši mehānismi, nekādi neiekļaujas stratēģijā samazināt darbaspēka nodokļus. Protams, no PVN smazināšanas labumu gūst uzņēmumu īpašnieki/ražotāji/audzētāji utt., taču nevajag sevi maldināt, ka tas noteikti atspoguļosies arī zemākās cenās patērētājiem un augstākās algās darbiniekiem. Turklāt, kā norāda SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis, nez vai brīvā tirgus apstākļos ar samazinātu PVN likmi vajadzētu prioritizēt kādu nozari vai ražotāju.
Protams, valstij ir tiesības piemērot samazinātu PVN likmi atsevišķām precēm vai pakalpojumiem, tikai vajadzētu būt skaidriem mērķiem, kādēļ tas tiek darīts un kas ar to tiek sasniegts. Ja tas ir atbalsts ražotājiem, tad nevajag runāt par cenu mazināšanu. Cita lieta, ka jārod atbilde, kādēļ tieši šī un nevis cita nozare tiek atbalstīta un uz kā rēķina tas tiks kompensēts. Nodokļi ir sarežģītāka lieta, nekā izskatās.
