Sadarbošanās un uzticēšanās citiem, īpaši citu valstu iedzīvotājiem, vienmēr uz sevi paļāvīgajiem un „visu paši“ latviešiem dažkārt mēdz būt izaicinājums. Tostarp arī biznesa vidē, jo nezināmais tiek uztverts ar lielāku piesardzību un saistīts ar lielāku risku.

Lielā mērā to var attiecināt arī uz ārvalstu darbaspēku. Bet vai tam ir pamats un vai to maz varam atļauties?

Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksa 2021. gada dati parāda, ka 48% Latvijas uzņēmumu ir saskārušies ar grūtībām atrast kvalificētus un savām prasībām atbilstošus IT speciālistus. Vienlaikus globālajā darba tirgū ir pietiekami daudz augsta līmeņa IT speciālistu, kuri būtu gatavi “atvieglot” Latvijas darbaspēka krīzi ar pārrobežu risinājumiem. Tādējādi problēmai ir risinājums – ārvalstu IT speciālistu algošana, par kuru Latvijas biznesa vidē un arī valsts mērogā tiek runāts jau daudzus gadus. Taču uzņēmumi joprojām neizvēlas “glābšanas riņķi” un turpina slīkt. Kāpēc tas tā notiek?

No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka galvenā problēma ir tā, ka Latvijā uzņēmēji vienkārši nevienam neuzticas. Tiek uzskatīts, ka programmatūras izstrādātājs no Turcijas, Ukrainas, Austrālijas vai jebkuras citas vietas pasaulē patiesībā ir vilks aitas ādā, kurš pēc iespējas ātrāk pārdos visus viņam uzticētos komercnoslēpumus un pēc tam pazudīs bez pēdām. No vienas puses bailes ir saprotamas. Galvenais ārvalstu speciālists jūsu uzņēmumā parasti strādā tūkstošiem kilometru attālumā, citā laika joslā un arī citā kultūras telpā. Un patiesi, cik daudz jūs varat uzzināt un saprast video intervijas vai parastas darba tikšanās laikā, kāds patiesībā ir šis cilvēks? Tā kā šie speciālisti nesēž jums blakus kabinetā un jūs nevarat ikdienā sekot līdzi viņu darbam, kā tad lai viņiem uztic datus un informāciju, kas, iespējams, var negatīvi ietekmēt visa uzņēmuma darbu, ja nonāk nepareizās rokās?

Taču vienlaikus īpašā uzmanības pievēršana drošības riskiem var būt vienkārši obligāta. Lielais vairums IT kompāniju noteikti spēj radīt sistēmas, kas aizsargā uzņēmuma datus un neļauj darbiniekiem izplatīt sensitīvu informāciju pa visu pasauli. Tātad patiesībā aktuālā problēma var būt bailes no kultūras atšķirībām, ar kurām neizbēgami jāsaskaras, algojot darbiniekus, kuri dzīvo citās valstīs.

Tomēr trešā un ne mazāk svarīga problēma var slēpties pašos darbinieku atlases speciālistos. Lai veiksmīgi vadītu darba interviju ar cilvēku, kura dzimtā valoda nav latviešu valoda un kura mītnes valsts nav Latvija, turklāt to visu vēl darīt tiešsaistē, ir nepieciešama noteikta pieredze. Taču patlaban Latvijā nav daudz pieredzējušu starptautisku talantu atlases speciālistu. Turklāt, ja cilvēkam trūkst šādas pieredzes, viņš, visticamāk, nevēlēsies uzņemties atbildību, ja viņa izvēlētā persona izrādīsies nekompetents speciālists vai, vēl ļaunāk, krāpnieks.

Lai samazinātu minētos riskus, ir pieejami rīki, kas izslēdz gandrīz visu no situācijas vienādojuma. Ir svarīgi izvēlēties uzticamu partneri personāla atlasei, bet vēl svarīgāk ir rūpīgi pārdomāt līgumus ar darbiniekiem. Fakts ir tāds – ja kāds vēlas kopīgot sensitīvus datus ar trešajām personām, viņš vienalga varēs to izdarīt, taču ir svarīgi būt tam gatavam un radīt iespēju likumīgi aizsargāt savas tiesības pēc tam. Piemēram, intelektuālā īpašuma likumu prasības dažādās valstīs ļoti atšķiras, tāpēc, slēdzot darba līgumu ar jebkuru ārvalstu darbinieku, līgums ir jāpielāgo, ņemot vērā reģionālās atšķirības. Piemēram, uzņēmums Deel ierobežo riskus un ir izstrādājis divpakāpju līgumus, lai aizsargātu klienta biznesu, nodrošinot, ka visas intelektuālā īpašuma īpašumtiesības paliek klienta uzņēmumam.

Tāpēc aicinu kolēģus no biznesa vides un īpaši IT nozares: mācīsimies uzticēties jaunām darba formām un darba iespējām, jo tas ir vienīgais veids, kā sasniegt mērķus un nodrošināt kontroli pār algu un darbaspēka radīto spiedienu.