Latvijas sociālās apdrošināšanas likmes ir augstas, sociālās apdrošināšanas iemaksu maksimumi ir atcelt, bet tiek runāts par pensiju un pabalstu ierobežošanu. Darbiniekiem, kuri strādā vairākās ES valstīs, bieži vien ir iespēja izvēlēties, kurā valstī veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas. Vai tā būs Latvija?
Vienotā ES telpa, kas ļauj kā cilvēkiem, tā līdzekļiem relatīvi brīvi pārvietoties ES ietvaros, nodrošina arī vienotu sociālās apdrošināšanas sistēmu. Viens no tās galvenajiem stūrakmeņiem ir noteikums, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek veiktas tikai vienā valstī, arī tad, ja persona saņem darba algu vairākās valstīs.
ES sociālā sistēma piedāvā ES ietvaros ar vairākām valstīm saistītiem cilvēkiem izvēles iespējas attiecībā uz to, kurā valstī veikt sociālos maksājumus. Šādu elastīgu pieeju var izmantot vai nu tās personas, kas tiek nosūtītas uz darbu citā valstī uz laiku, vai arī ja persona veic darba pienākumus uzreiz divās vai vairāk valstīts.
Parasti tādos gadījumos izvēle tiek izdarīta par labu dzimtajai un ierastajai valstij, kuras sociālā sistēma ir daudz maz pazīstama. Tomēr, tam nav jābūt vienīgajam izvēles kritērijam, jo sociālie normatīvi, tajā skaitā iemaksu likmes un apmēri, ES valstīs būtiski atšķiras. Iespējams, ka, atbilstoši iepazīstoties, var izdarīt izvēli par labu tādas valsts sociālajai sistēmai, kur kopējie maksājumi izvērtīsies mazāki. Jāuzsver gan, ka sociālos maksājumus nav iespējams plānot tik brīvi kā vairumu citu nodokļu. Atšķirībā no juridiskām personām un mantiskām lietām, kuru atrašanās vietu var variēt, dzīves un darba vieta parasti netiek pakārtota nodokļu priekšrocībām.
Piemēram, darbinieku no Latvijas nosūtot darbā uz Lielbritāniju, var būt izvēle – turpināt veikt sociālās iemaksas Latvijā vai arī veikt analogas iemaksas Lielbritānijā. Salīdzinot abu valstu sistēmas var secināt, ka maksājumi būs mazāki, ja persona tiks piesaistīta Lielbritānijas sociālajai sistēmai, kur attiecīgās iemaksu likmes ir mazākas. Jāsaka gan, ka likmes apmērs ne vienmēr būs izšķirošs, jo atkarībā no personas atalgojuma apmēra, izdevīga var izrādīties arī valsts, kurā iemaksu likmes ir augstākas, toties pastāv sociālo iemaksu maksimums (tā sauktie «griesti»).
Tāpat, ja, piemēram, persona strādā vienlaikus gan Latvijas, gan Lietuvas uzņēmumā, no abiem saņemot atalgojumu, darbinieks var brīvi izvēlēties, kurā no valstīm veikt sociālās iemaksas. Šajā gadījumā priekšrocības ir Latvijai, jo nevienā no valstīm šobrīd nav iemaksu maksimuma, bet Latvijas sociālo iemaksu likmes ir zemākas.
Jāuzsver, ka iespēja nemaksāt sociālās iemaksas neizvēlētajā valstī automātiski nenozīmē iespēju nemaksāt tās vispār. Sociālās iemaksas ir maksājamas tajā valstī, kuras sistēmā persona ir izvēlējusies palikt – par atalgojumu, kas saņemts otrā vai abās valstīs – tik lielā apmērā, cik prasa šīs valsts sociālā sistēma.
ES regulas, atšķirībā no ES direktīvām ir piemērojamas tieši. Tas nozīmē, ka to prasībām nav jābūt «pārkopētām» Latvijas likumos, lai uz tām varētu droši paļauties aprēķinot Latvijas nodokļus. Proti, ja Latvijas uzņēmumā ir ieradusies strādāt ārvalstu persona, kuras rīcībā ir savas valsts apliecinājums par palikšanu tās sociālajā sistēmā (E101 forma), Latvijas sociālās iemaksas nav jāaprēķina, kaut arī konkrētas norādes par to likumos neatrast. Praksē esmu saskārusies ar situācijām, kurās Latvijas uzņēmumi piesardzības motīvu vadīti ir veikuši sociālās iemaksas par ārvalstu darbiniekiem, nepaļaujoties uz uzrādītajiem dokumentiem, vai arī uzņēmuma grāmatvedība nav bijusi informēta par konkrētā darbinieka piederību citai sociālajai sistēmai. Šādos gadījumos Latvijā samaksātās summas ir iespējams atgūt kā darba devējam, tā arī darba ņēmējam.
ES sociālās regulas gandrīz visos aspektos tāpat ir piemērojamas arī attiecībā uz Eiropas ekonomiskās zonas valstīm – Norvēģiju, Lihtenšteinu, Īslandi un Šveici.